sestdiena, 2018. gada 29. septembris

Par Rīgu, politiku un citām lietām domājot

Tagad visās iespējamās un neiespējamās vietās ir politisko partiju reklāmas plakāti ar aģitāciju nu jau tuvajām Saeimas vēlēšanām. Es vēl neesmu izlēmusi, par kuru partiju balsot, droši vien to izlemšu pēdējā brīdī pirms vēlēšanu biļetena iemešanas urnā. Jo uz vēlēšanām es iešu izpildot savu pilsoņa pienākumu, lai man neviens nevarētu pārmest, ka nepildu savu pienākumu pret valsti, kurā dzīvoju un taisos nodzīvot visu atlikušo mūžu.
Tomēr dažas pārdomas manī raisa pašreizējā situācija.
Lembergam un Ušakovam tuvākajā laikā nav ko darīt Saeimā un lemt lielo politiku. Viņi ļoti labi iederas savās viet;as kā pilsētu galvas. Viņiem abiem, pilsētas labiekārtojot, var daudz ko pārmest. It sevišķi Lembergam, kurš par "kādām kreisajām lietām" jau gadiem tiesājas. Un tomēr. Abas pilsētas viņu vadībā ieguvušas un iegūst baudāmu skatu. Būt par pilsētas tēviem ir viņu īstā vieta un nodarbe. Lai nesanāk kā Rubikam. Rubiks bija savā vietā kā pilsētas galva (tas vēl padomju laikos), Ber kā ielīda Lielajā politikā, tā šluss vien sanāca, pat cietumā sanāca pasēdēt.
Lembergs pilsētas galvas sēdeklī sēž jau no padomju laikiem, daudz ko spējis izdarīt un turpina darīt Ventspils labā. Ušakovs tikai mazu mirkli salīdzinot ar Lembergu ir pilsētas galva. Tomēr ir uzcelts Dienvidu tilts, triju sezonu laikā sakārtotas Brīvības un Krišjāņa Barona ielas un daudz kas cits pilsētā noticis un notiek.
Tomēr Ušakovm vēl jātiek galā ar mazajām ieliņām, guļamvagoniem un pārējo infrastruktūru Rīgā, kas tomēr nav mazpilsēta un prasa lielus ieguldījumus. Arī grausti visā Rīgas teritorija ir šai skaitā. Tos ir jālikvidē pamazām un plānveidīgi.
Var taču Rīgas dome kaut kā nebūt sadarboties ar Rīgas namsaimniekiem, izdomāt kaut kādus bonusus, ja viņi piedalās pilsētvides sakārtošanā.
Tās ir tikai maza daļa no tā, kas man pa galvu maisās. Bet tās ir manas domas un pārdomas. Ja kādam ir ko piebilst vai iebilst šajā jumā, lūdzu motivētu repliku.

ceturtdiena, 2018. gada 27. septembris

Par gaidāmajām vēlēšanām

Feisbukā "panesusies" diskusija par gaidāmajām vēlēšanām oktobrī. Tur ir arī viens mans komentārs.
Principā es šī teksta autoram nepiekrītu, jo ja latviskā auditorija neies vēlēt, tad krievvalodīgā auditorija nu noteikti aizies un atkal Saeimā būs tie, kurus nevēlamies. Protams, vēlēšanas ir brīvprātīgs pasākums, bet vai mūsu mazajā banānu republikā pamatnācijai nevajadzētu būt aktīvākai pildot savu pilsoņa pienākumu? Bet vai nevajadzētu atjaunot veco, nodrāzto saukli "Latvijai latvisku vidi un pārvaldi"? Neesmu pārliecināta par to, ka, latviešiem nebalsojot, valdība kļūtu nevis prolatviskāka, bet gan prokrieviskāka.
Tāds kopumā man izveidojies viedoklis.

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Vēl par darbu un darbošanos

Ja kāds man mēģinās iestāstīt, ka Latvijā nevar atrast darbu, tam metīšu pasmagu ķieģeli. Un zinu, ka par šo tēmu nedaudz atkārtojos.
SS'ā ir pilns ar darba piedāvājumiem, uz daudzu veikalu durvīm ir piekabināti sludinājumi, ka meklē darbiniekus. Pat tādai iestādei kā VDEĀK's trūkst darbinieku. Kā es to zinu? Laicīgi iesniedzu dokumentus uz grupas pagarinājumu, bet dokumenti vēl nav izskatīti darbinieku trūkuma dēļ. Tas velkas no augusta vidus, bet tagad jau septembris iet uz beigām. Man invaliditātes apliecības termiņš beidzies septembra vidū un tagad atkal esmu spiesta Rīgas robežās braukāt bez biļetes. 
Kamēr neesmu beigusi savas vizītes uz poliklīniku (parasto), lai atrastu iekaisuma iemeslu un tā likvidācijas iespējas, jaunu darbu nemeklēšu - vispirms jātiek skaidrībā ar veselību, tad var domāt par darbu. Un es zinu, ka atradīšu savām spējām piemērotu darbu. Un kaut par minimālo, tā tagad ir pāri par 4 simti, man pieticīgi pietiks.
Gribu vēl pieminēt sētniekus, pastniekus, intervētājus un veikalu darbiniekus. Tur nemaksā daudz, bet darbs ir smags. It sevišķi sētniekiem rudens/ziemas sezonā, kad ir lapkritis un reizēm uzsnieg kaut kas sniegam līdzīgs. Tad ir jāstrādā pat oficiālajā brīvdiena un ģimene jāsauc palīgā ar to visu tikt galā. Un kur vēl neapzinīgie pilsoņi, kas savus atkritumus iemet nevis uz ielām izvietotajās atkritumu tvertnēs, bet nomētā, kur pagadās.
Veikalu darbiniekiem, it īpaši kasierēm, bieži jāuzklausa klientu sliktais garastāvoklis un neapmierinātība ar to, ka kāda prece dotajā brīdī veikalā ir izpirkta. It kā kasieres būtu vainīgas, ka pircēji izpērk preci un tās piegāde veikalam nerodas uz burvja mājiena, bet ir zināms process.
Un pamēģiniet pastaipīt pastnieka somu Ziemassvētku un Jaungada laikā. Rēķinoties ar to, ka nu jau sen katrai mājai ir durvju kods vai atslēga, kad kaut nelielos mīnusos jāvelk cimdi nost, lai tiktu pie pastkastītēm un nogādātu pastu adresātam.
Vispār tā varētu uzskaitīt daudz un dikti šo profesiju mīnusus un cilvēku negatīvo attieksmi pret šīm profesijām. Pati esmu pamēģinājusi un zinu. Tas, ka ar savu figūru un veselības stāvokli tās nevelku, neko nenozīmē. Es varu atrast darbu, kuru pavelku.

otrdiena, 2018. gada 25. septembris

Vēlreiz par mis Mārplu

Par šo seriālu rakstīju jau kādu gadu iepriekš un joprojām neesmu tajā vīlusies.
Džoana Hiksone mis Mārplas lomā ir tieši tāda, kādu to biju iedomājusies lasot Agates Kristi grāmatas.
Protams, torentos novilktais ir tikai maza daļa no visas sērijas par šo jauko veco dāmu ar kolosālām novērošanas un spriešanas spējām. Papildus sērijas vēl var atrast jūtūbē, ja kārtīgi pameklē.
Man ir maz ko piebilst pie iepriekš teiktā, tomēr filmas - seriāla kvalitātei liels bonuss pienākas arī tiem aizkadra darbiniekiem, kas prata uzburt laika atmosfēru tērpos, dekorācijās un citos sīkumos. 
Tiem, kas ir detektīvžanra mīļotāji, šis seriāls neradīs vilšanos, bet tikai patiesu baudu to skatoties.

Rudens

Rudens, arī kalendārais, ir klāt ar visu vēsumu un nebeidzamajiem lietiem. Jāvelk laukā zābaki. Ne gumijnieki, bet parastie. Gumijnieku man nav kā šķira. Varbūt kādreiz nopirkšu. Laikam uz mēteli arī jāpāriet, jo tam vismaz ir kapuce, kas nav rudens jakai. Un tāds - lietus pārpilns būs viss laika no septembra beigām līdz novembrim.
Vajadzētu jau būt pieradušai un rūdītai uz Baltijas klimatu, bet mani šis laiks vienmēr tracina un kaitina. Nu nepatīk man lietus periods un tumšie vakari līdz pirmajam sniegam, kuram, vēlams, vajadzētu noturēties vismaz līdz marta sākumam. Bet diemžēl pēdējos 33 gadus tādas ziemas pie mums nav manītas. Pēdējo riktīgo ziemu atceros pagājušā gadsimtā - 1986./1987. - kad sniegs uzkrita novembra sākumā un noturējās līdz martam. Ar visiem -30 aiz loga.
Manam puikam skolas gados izpalika tāda sporta disciplīna kā slēpošana sporta stundās otrā semestra pirmajā daļā. Liela daļa jaunuļu, kas tagad beidz skolu, laikam vispār nezina, kas ir slēpošana un šīs nodarbes priekšmeti nav sastopami mājās. Protams, ir Žagarkalns un citas tamlīdzīgas vietas ar mākslīgo sniegu un ļoti turīgajiem Alpi. Bet ikdienas slēpošana tepat, Biķernieku mežā vai kādā no citiem pierīgas mežiem ir izzudusi kā veca pastala.
Sniegs mums parādās vai nu janvārī uz pāris nedēļām vai februārī uz tik pat īsu laiku ar nelieliem mīnusiem. 
Baltijā klimats pēdējo drusku vairāk par 30 gadiem laikā ir krietni pamainījies.
Tas tomēr nemaina to, ka man nepatīk rudens - ziemas periods jau kopš agras jaunības. Rudenī, ziemā gribas ieritināties zem segas un justies mazai un pelēkai. Lielākā aktivitāte uz visiem darbiem un nedarbiem man ir pavasarī, vasarā un varbūt vēl agrā rudenī. Pēc ir šluss un sevis piespiešana izlīst no mājas.
Varat man piesieties pie stila kļūdām, bet tas nu ir mans stils.
Paldies tiem, kas mani lasa un neaizmirst un reizēm ieķeksē pie reklāmām.

ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Hjū Loftings. Doktora Dūlitla peldošā sala

Jau kuru reizi pārlasu šo grāmatu no grāmatu sērijas par doktoru Dūlitlu. Pirmo reizi es to lasīju 10 gadu vecumā. Principā tā arī domāta 10 - 12 gadus veciem bērniem.
Daudzi tagad teiks, ka esmu iekritusi bērnībā. Bet tā gluži nav. Reižu reizēm tomēr der pārlasīt bērniem domātas grāmatas un paskatīties uz tām jau pieauguša cilvēka acīm.
Grāmata joprojām patīk un aizrauj ar savu dažubrīd izteikto naivumu. Tomēr šis naivums netraucē uztvert grāmatā esošo siltumu un mīlestību pret dzīvniekiem un visu dzīvo pasauli kā arī noliedzošo attieksmi pret karu. Pēdējais grāmatā gan izskan ļoti minimāli, toties efektīvi.
Daudz neizplūdīšu par šo grāmatu, daudzi laikam bērnībā to ir lasījuši un daudzmaz atceras tās saturu. Tomēr iesaku pārlasīt to vēlreiz. Kaut bērniem priekšā vakara pasaciņas veidā.

otrdiena, 2018. gada 18. septembris

Tetovēšanās

Šī tēma ir daudz un dikti pārrunāta ar draugiem. Liela daļa piekrīt manam uzskatam.
Primitīvajām tautām, kuras tetovē savu ķermeni, katram tetovējumam ir sava nozīme un nosaka katras konkrētās personas stāvokli kopienā. Krievijas cietumos (nezinu par citu valstu cietumiem, neesmu dzirdējusi) esošā tetovēšanas tradīcija arī nosaka katras personas stāvokli kopienā un kaut ko pastāsta par pašu tetovēto personu.
Tik tālu tetovēšanās ir izprotama un vietā.
Bet ko domāt par Eiropas kultūras cilvēkiem, kuri sevi notetovē no galvas līdz kājām? Cik man ir zināms, nevienā Eiropas kultūras tautā nav paraduma tetovēties.
Uz šiem notetovētajiem cilvēkiem skatos ar zināmu ironiju. Notetovēts ķermenis (ja vēl tas ir papildināts ar neskaitāmiem pīrsingiem) neslikti izskatās jaunam cilvēkam. Bet, kad iedomājos kā ši ķermenis varētu izskatīties 60 - 70 - 80 gados, kad jau parādījušās vecuma krunkas un mati pilni sirmuma.... Man vienkārši kļūst žēl šī cilvēka.
Un pie viena nekur nekad neesmu manījusi noslieci uz to, ka šāds notetovēts ķermenis varētu pretendēt uz kādu vietu pasaules ranga skaistuļu topā. Manuprāt nu nav šai topā ne tetovēta vīrieša, ne tetovētas sievietes. 
Protams, katrs jau var darīt kā grib, paša izvēle ko darīt ar savu ķermeni un tērēt savu laiku un naudu. Bet, manuprāt, tā ir kāda novirze no normas vai mazvērtības komplekss par savu ārieni.

piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Bezpajumtnieki

Ar jēdzienu bezpajumtnieki es šoreiz domāju daudzus - gan cilvēkus, gan saimnieku pamestus suņus un kaķus. Viņus apvieno viena lieta - māju trūkums.
Ja cilvēkus var vainot pašus - kaut kādu objektīvu vai mazāk objektīvu apstākļu dēļ viņi ir nokļuvuši uz ielas un nakšņo labi ja naktspatversmēs, kuras var izņemt tikai tik, cik nu pietiek tās gultasvietas, tad uz ielas izmestie suņi un kaķi nakšņo kur pagadās. Kaķiem tās vietas parasti ir dadzdzīvokļu māju pagrabi. 
Daudzi bezpajumtnieki ir nodzērušies savā nelaimē, daudzi dzīvnieki kļuvuši pavisam mežonīgi un neļaujas pat elementāram glāstam.
Diemžēl tā ir lielpilsētu problēma, jo mazpilsētās un miestos tas jautājums kait kā ir atrisinājies.
Un arī pamestie bērni. Neesmu pārliecināta, bet liekas, ka bērnunami mūsu reģiona izpratnē tur jau ir vēsture, un šis jautājums jau ir noregulēts daudz savādāk. Tur, liekas, ir ļoti izplatītas aizbildņu un audžuģimeņu sistēma.
Protams, dzīvniekiem pastāv Ulubele un tamlīdzīgas vietas. Bet ar to ir par maz, par maz ir ar naktspatversmēm cilvēkiem. Tas viss balstās uz ziedojumiem un nelielām valsts dotācijām. Tāpat arī bāriņu nami. gribētos, lai līdzekļu būtu vairāk un iespēju trast mājas arī būtu vairāk. Bet tas ir sabiedrības attieksmes jautājums.
Bet, cik noprotu, tas visā pasaulē ir lielpilsētu jautājums un problēma. Mazpilsētās šāda problēma nav manīta. 
Ir vērts pie šīs problēmas piedomāt. Cik ģimeņu nav bērnu objektīvu iemesli dēļ. Vai grūti paņemt ģimenē kādu bārabērnu? Un kādu bezpajumtnieku palīgos mājasdarbu veikšanai kā ģimenes locekli, tāpat kaķa vai suņazvēru mājīgumam? Es saprotu, ka tā ir atbildība un ieguldītie līdzekļi. Bet jebkurš bērna, zvērēns, padzīvojis cilvēks ir ieguldījums pat bez ņemšanas no patversmes. Tie, kas no patversmes - noteikti būs pateicīgāki un mīlīgāki. Par pajumti un mīlestību.

Par darbu un citām lietām

1. Nav tā, ka pie mums nevar atrast darbu. Mans dēls un liela daļa viņa vienaudžu ir iekārtojušies darbos, kur pilnīgi oficiāli strādājot 500 eiro ir mazākā summa, kas tiek saņemta uz rokas. Lielākai daļai sanāk pat vairāk. SS'ā ir pilns ar darba piedāvājumiem, dažviet pat sola 700 uz rokas pēc nodokļu nomaksas. Tik viena nelaime - man tādas vietas neder. jo nezinu angļu valodu. tās ir vietas jauniešiem līdz 30 gadiem, kuriem ir pamatīgas šīs svešvalodas zināšanas. Bet pat es varu tur ko atrast, beigsies tik manas peripetijas ar poliklīniku un skaidrība, kāpēc analīzes ir sliktas, atsākšu sev piemērota darba meklējumus.
2. No nākošās nedēļas un kādu laiku atkal nāksies braukāt ar "ausaino" biļeti, jo mani papīri grupas pagarināšanai vēl nav izskatīti, kaut arī iesniedzu tos noteiktā termiņā. Trūkstot darbinieku, tāpēc viss iekavējas. Būšot skaidrība vai nu septembra beigās vai oktobra sākumā. Tā ka vēl pat nezinu, kad saņemšu nākamo pensiju - oktobrī vai novembrī.
3.Māsa atbraucot no Nīderlandes pārlaist še ziemas sezonu arī bez darba nemētājas, kaut ko uz tiem dažiem mēnešiem viņa atrod ko darīt pilnīgi oficiāli.

trešdiena, 2018. gada 12. septembris

Dažādi

Es bieži iesāku rakstīt kaut ko, tad izmetu miskastē, jo konstatēju, ka varu ierakstīt tikai pāris teikumus, un tos pašus vēl dziļākā bezjēgā, nekā par jau esošajiem izsakās mani lasītāji.
1. Esmu daudz vairāk informētāka par to, kas notiek Krievijā, nekā pie mums, jo dēls no rītiem jūtūbē klausās raidījumu Bata.tv, kurā diezgan daudz izsakās pat Krievijā notiekošo. Un, vienā istabā klausoties šo raidījumu, nav iespējams nedzirdēt. Jāpiezīmē, ka raidījums ir krievu valodā - tas ir priekš tiem, kas šo valodu pārzina. Svaigākā un, manuprāt, svarīgākā ziņa - kādas Krievijas pilsētas domes funkcionārs iekļuva ceļu satiksmes negadījumā, kurā viņa vainas dēļ gāja bojā divi cilvēki. Sods par šo negadījumu - 20 tūkstoši rubļu, kas ir mazāk par šī funkcionāra algu. Un tam pretī stāv divas dzīvības. Pie mums kaut kas šāds ir iespējams?
2. Kaut kas sāk ķerties sistēmā - nevaru vairs rakstus normāli izlikt google+ sistēmā. Nezinu, vai pati ko nepareizi esmu nospiedusi vai arī tas ir sistēmas jaunievedums.
3. Paldies tiem, kas mani lasa un komentē. daudz kas skaidrāks kļūst, jo diemžēl visādu citādu būšanu dēļ nesēžu internetā tik daudz, cik būtu vajadzīgs kādas konkrētas informācijas iegūšanai. Ir arī citi darbi darāmi.

Un atkal Freija


svētdiena, 2018. gada 9. septembris

Kārtējā rīta kafija

1. Latviešu tauta kopš neatkarības atgūšanas pamazām kļuvusi mazāk vienota savās izpausmēs. Tā ir sašķēlusies ģimenēs, frakcijās, partijās u.tml. Daudzi ir pārcēlušies uz ārzemēm, jo tur vairāk maksā. Mēs esam pārstājuši domāt par pašu zemītes izaugsmi un stabilitātes nodrošinājumu. Un pie visa tiek vainota valdība. Bet. Ir viens liels bet.
Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā izvēlas. Cik no latviešiem iet uz vēlēšanām, lai ko mainītu valdības sastāvā? Liela daļa kūtruma vai cita iemesla dēļ neaiziet un tad nu tie, kas vēlē, savēl tos, kas nu tiek pie šprices un valdības grožiem. Un tad nu sākas lielā vaimanāšana, ka valdība slikta, ne tos likumus pieņem un vispār noārda valsti.
Kur palicis pilsoņa pienākums vēlēt? Kur palicis pilsoņa pienākums strādāt šai valstī un maksāt še nodokļus, lai pildītu valsts kasi un palēnām celtu valsts un savu labklājību? Angļi, zviedri, holandieši paši izveidojuši savas valstis tādas, kādas tās nu ir pašlaik un var atļauties mazliet atpūsties, liekot viesstrādniekiem pildīt tos melnos darbus, kurus paši īsti vairs negrib veikt. 
Kur ir palicis latviešu pašlepnums un saimnieka sajūta par savu zemi, savu tautu? Tie, kas še palikuši cīnās par sevi, saviem tuviniekiem un savu zemīti kā nu var un prot. Bet kāds labums šai zemei, šai tautai ir no aizbraucējiem? 
2. Sezonas un gadalaiku maiņu mēs jūtam gaisā un pašā dabā. Bet, ieejot lielveikalā, šī sezonas maiņa kaut kur pazūd. Visu gadu pieejamas pārtikas preces, kas nav raksturīgas attiecīgai sezonai. Jājautā, cik veselīga ir šī nesezonas prece, vai tajā ir pietiekoši daudz vitamīnu, kas nepieciešami cilvēka organismam? Un kur paliek tas, ko cilvēki neizpērk? Lielākā daļa, tuvojoties derīguma termiņa beigām tiek izmesta. Vai nebūtu vienkāršāk pārpalikumus izdalīt trūkumcietējiem, bērnu namiem u.tml.? Ar pārējo preci taču tiek nopelnīts pietiekami daudz, lai lielveikali eksistētu un pastāvētu.

ceturtdiena, 2018. gada 6. septembris

Politiskā karte

Zinu, ka manas domas ir utopiskas pie pašreizējās politiskās situācijas pasaulē. 
Tomēr gribētos, lai pienāk tāds laiks kad pasaules politisko karti varētu iedalīt tikai vienā valstī - Zeme. Gribētos, lai visas valstis apvienotos vienā lielā valstī, kas apvienotu visu planētu ar vienu kopvalodu saglabājot katras tautas individualitāti. 
Tad nebūtu karu uz planētas, būtu vienota armija, kuras dalībniekiem bez karavīra profesijas būtu vēl kāda profesija, miera laikam un viņa spējām atbilstoša. Vieglāk būtu sadalīt planētas resursus tā, lai neciestu ne bagātie reģioni ne nabadzīgākie reģioni. Būtu vieglāk noregulēt reģionālos konfliktus.
Protams, mums pašlaik ir ANO, NATO, Eiropas Savienība. Sarkanais krusts un vēl visādas organizācijas. Bet to ietekme uz notikumiem dažādos pasaules reģionos ir visai nosacīta, Vienota planētas valdība jau ir pavisam kas cits. Tai būtu pavisam cita ietekme uz lietām, vietām un notikumiem.
Kopvaloda? Lai jau paliek tā pati angļu valoda. Tā netīšām jau pamazām kļūst par kopvalodu. To bieži izmanto kā saziņas līdzekli cilvēki ar dažādām dzimtajām valodām situācijās, kad sarunas dalībnieki nezina cits cita valodu, bet visi kopā zina angļu valodu. 
Un Lielais Bizness jau sen vairs nepazīst robežas. Tam ir sazarots tīkls visā pasaulē.
Vienota valūta? Nezinu, kura no pašreizējām valūtām varētu kļūt par Zemes vienoto valūtu. Bet ar vienoto valūtu būtu vieglāk norēķināties. Mazāk klapatu ar valūtas kursiem.
Daudzi pagājušā gadsimta fantastikas autori savos darbos ir rakstījuši par Zemi kā vienotu valsti ar vienotiem noteikumiem un vienotu kopvalodu. Tādējādi izsakot cerību, ka kādreiz tas notiks. 
Bet pagaidām tā ir utopija un kuru arī es ceru. Ceru piedzīvot vēl sava mūža laikā.

trešdiena, 2018. gada 5. septembris

Noteikumi un tamlīdzīgas lietas

Pēc noteikumiem uz katra pārdodamā produkta jābūt etiķetei ar šī produkta sastāvu, ieskaitot E-vielas. Taču šīs etiķetes ir drukātas tik sīkiem burtiem, ka pat cilvēks ar normālu redzi bez palielināmā stikla neiztiks, lai to visu izlasītu. Un ja tas ir uzdrukāts uz plastmasas/stikla iepakojuma, tad reizēm arī palielināmais stikls nepalīdzēs. Vai varat iedomāties skatu lielveikalā, kad cilvēki ar palielināmajiem stikliem lasa preces sastāvdaļas uz tās iepakojuma? Visai amizants skats sanāktu. 
Tas pats ir arī ar aptiekas zālēm, kuras reizēm tiek pirktas pēc receptes. Lietošanas instrukcija rakstīta sīkā drukā un obligāti vismaz divās valodās. Un atkal ir nepieciešams palielināmais stikls, lai saprastu visas ar zāļu lietošanu saistītās lietas. 
Vai ražotājiem ir tik grūti to visu padarīt saprotamāku lietotājiem? Vai Pārtikas Veterinārais dienests nevar ko darīt lietas labā?
Un kā atšķirt ģenētiski modificētos produktu no ekoloģiskajiem? Ierindas pircējs jau skatās uz sava maka biezumu un reizēm meklē lētākos vai atlaižu produktus.
Un kas ir ar nosacīti vasaras augļiem un dārzeņiem? Ziemā pirktās zemenes garšo pēc plastmasas, avenes un mellenes neesmu ziemā pirkusi, tāpēc īsti  nezinu pēc kā tās garšo.
Vai pārtikas un zāļu ražotājus nevar pārbaudīt biežāk un bez iepriekšēja brīdinājuma? Pati reiz strādāju farmaceitiskā rūpnīcā par kontrolparaugu noņēmēju un zinu, kā tur viss no iekšienes notiek, ieskaitot darba apstākļus un noliktavu sistēmu.

Televīzijas filma - seriāls Roma

Kā jau iepriekšējā postā solīju, rakstu tagad par televīzijas seriālu Roma, kuru novilku torentos. Seriālam ir divas sezonas. Katrā sezonā ir apmēram 12 sērijas. 
Kopumā seriāls patika. Tas ataino laiku, kad pie varas bija Jūlijs Cēzars, viņa nāvi un varas triumvirāta izveidošanos pēc viņa nāves. Tomēr tam ir arī savi trūkumi.
Ja pirmā sezona pilnībā veltīta Jūlija Cēzara laikam un viņa nāvei un noris līgani un raiti ar secīgiem un loģiskiem notikumiem, tad otrā sezona liekas drusku "saspiesta" laikā un telpā. Otrās sezonas pēdējās trīs sērijas vispār liekas sasteigtas ar domu ātrāk nobeigt seriālu.
Otrajā sezonā nav īsti izskaidrots, kā izveidojās triumvirāts, Kleopatras un Marka Antonija nāves ir parādītas savādāk, nekā mēs to esam pieraduši zināt no vēstures mācību grāmatām. Kopumā otrā sezona ir vājāka par pirmo. 
Katrā gadījumā liekas, ka seriālam atvēlētā sponsoru nauda iet uz beigām un seriālu vispār taisās slēgt. Uz to norāda pēdējo triju sēriju notikumu sasteigums.
Mans iespaids - pirmā sezona ir labāka par otro, otrā ir sasteigtāka un ne tik izsmeļoša notikumos. Bet kopumā seriālu ir vērts novilkt un noskatīties. Protams, to var noskatīties arī jūtūbē, bet tur otrā sezona ir tik klusi ierakstīta, ka labāk vienalga vilkt no torentiem, kur skaņas kvalitāte ir daudz labāka.

otrdiena, 2018. gada 4. septembris

Domu jūklis

Šoreiz galvā juceklīgas domas, kas prasās pēc pieraksta un izteikšanās. Tik juceklīgas, ka pat pa punktiem diezin vai varēs sagrupēt. Ceru, taps piedots.
Pagājušajā mēnesī rakstīju daudz un dikti. Vairums ierakstu izskanēja pīkstīgā tonī, bet bija jau arī daudz kas cits un nepīkstošs. Toties bija stīviņš ar anonīmajiem (iespējams vienu vai diviem), tā ka piegriezu skābekli visiem anonīmajiem. Tie, kas tiešām vēlējās mani lasīt un korekti komentēt, atrada ceļu, kā to izdarīt. Tagad spēju viņus atšķirt, kaut arī google kontā viņi ir piereģistrējušies ar nikiem. Bet tas jau norāda uz zināmu personifikāciju, viņi vairs nav bezveida nenosakāmie lielumi.
Tagad tas rakstāmais ir kaut kā mazinājies, bet tomēr vēl gribas izteikties.
Joprojām esmu pateicīga tiem, kas mani lasa un reizēm izsakās. Tiem, kas izsakās, ir viegli atbildēt, jo nav uzbrauciena un kļūdu skaitīšanas. Kā arī piesiešanās sētas stabam.
Bildes, ko še ielieku - ar cilvēkiem, bez cilvēkiem, ar sevi, ar citiem - visi zina, ka rakstu blogu un daudzas bildes nokļūst manā blogā tālākskatīšanai. Mājas tusiņos parasti viss tiek norunāts uzreiz - tie, kas nevēlas tikt iemūžināti, netiek arī bildēti. Tās reizes, kad parādās bildes no pasēdēšanas Trijos vīros laivā - cilvēki ir pieraduši pie publicitātes un viņiem nav nekādu iebildumu.
Gribētos kādu kompāniju septembra beigās vai oktobra sākumā aizbraukt uz Siguldu. Kādā jau paredzamā saulainā dienā. Sigulda ir krāsaina un skaista rudenī. Gan jau atradīšu kompāniju. Vienai pabailīgi braukt. Nejūtos tik stipra un vesela, lai ilgstoši kaut kur viena vazātos. 13 gadus tur nav būts.
Paldies tiem, kas ķeksē manas reklāmas. Tas ir tik laipni no viņu puses. 
Pašreiz pārskatu seriālu Roma. Esmu tikusi jau otrā sezonā. plašāku pārskatu par šo atkārtoto skatīšanos un savu vērtējumu došu vēlāk. Kad būšu caurskatījusi visu otro sezonu.
Tas laikam viss šobrīd. It kā daudz kas pierakstīts, bet pateikts tik maz. Piedodiet, lasītāji. Tāpēc jau virsrakstā parādās vārdiņš "jūklis".

svētdiena, 2018. gada 2. septembris

Bildes no vakardienas galda spēles


Ir rīts

Ir rīts un vakardienas skumjas kaut kur izplēnējušas. Protams, palicis kāds nosēdums, bet ceru, ka tas drīzumā pāries. Vienkārši ir jādara kas jādara un viss. 
Jāsakārto sava dzīve tā, lai spētu un varētu, lai varētu paspēt izdarīt visu, kas no manis prasīts šajā dzīvē un varbūt pat vairāk.
Vakar pie dēla bija kārtējais tusiņš - galda lomu spēle, kuru vadīja viņa draugs, kurš pie mums  dzīvo. Pati tajā visā nepiedalījos, bet dažas bildes uztaisīju, Tās vēlāk pārlādēšu kompī un ievietošu šeit.
Man vispār patīk, ka pie mums nedēļas nogalēs kaut kas notiek un salasās tauta uz kādu pasākumu. Pārsvarā tās ir kādas galda spēles. Protams, viņi neiztiek bez aliņiem, bet pamatā tomēr notiek spēle un dzeršana aiziet kaut kur otrajā plānā. Bieži alus pat paliek pāri. Kā šajā gadījumā. Ledusskapī vēl pat ir dažas bundžas, ja nu kādam uznāk paģiras.
Bet tādas es neesmu manījusi pēc viņu spēlēm. Alum ir tā labā īpašība, ka viņš ātri sāk izdalīties no organisma un sākas masveida labierīcību apmeklējums.
Vispār man šīs sanākšanas patīk, tā ir sava veida tradīcija, kas ieviesusies šīs vasaras gaitā. Jā kādu nedēļas nogali sanākšana izpaliek, liekas, ka kaut kas nav kārtībā un ir nepareizi.
Sajās nedēļas nogalēs viņi ne tikai spēlē, bet arī garāmejot apspriež grāmatas, kas lasītas par spēles tēmu un rodas daudz interesantu viedokļu, Man, otrā istabā esot, ir interesanti viņus dzirdēt un klausīties visus viedokļus un notikumus,

sestdiena, 2018. gada 1. septembris

Dažas skumjas

1. Skumji, ka jūtos tik nevarīga, ka jebkura fiziska darbība nogāž mani gultā uz ilgāku laiku. Gribas daudz un dikti darīt darāmo, kas vajadzīgs, bet nesanāk. Baidos no nieru skenēšanas un no skenēšanas rezultātiem. 
2. Skumji, ka jāpieņem lēmums dažu cilvēku jautājumā, bet negribas to darīt. Gribas un negribas pieņemt šo lēmumu. Ir jāzina arī tā otra cilvēka domas. Lēmumam tomēr jābūt kopīgam.
3. Skumji, ka jūtos kā no laivas izmesta un pūlos savākt sevi. Vēna cilvēka uzrašanās ir sašūpojusi manu pasaulīti, ko ar lielām grūtībām sakārtoju.
4, Skumji, ka katrs mans brauciens uz centru mani izsmeļ līdz kaulam un pēc šī brauciena jūtos beigta un pagalam. 

Freija