Kārtējā rīta kafija

1. Latviešu tauta kopš neatkarības atgūšanas pamazām kļuvusi mazāk vienota savās izpausmēs. Tā ir sašķēlusies ģimenēs, frakcijās, partijās u.tml. Daudzi ir pārcēlušies uz ārzemēm, jo tur vairāk maksā. Mēs esam pārstājuši domāt par pašu zemītes izaugsmi un stabilitātes nodrošinājumu. Un pie visa tiek vainota valdība. Bet. Ir viens liels bet.

Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā izvēlas. Cik no latviešiem iet uz vēlēšanām, lai ko mainītu valdības sastāvā? Liela daļa kūtruma vai cita iemesla dēļ neaiziet un tad nu tie, kas vēlē, savēl tos, kas nu tiek pie šprices un valdības grožiem. Un tad nu sākas lielā vaimanāšana, ka valdība slikta, ne tos likumus pieņem un vispār noārda valsti.

Kur palicis pilsoņa pienākums vēlēt? Kur palicis pilsoņa pienākums strādāt šai valstī un maksāt še nodokļus, lai pildītu valsts kasi un palēnām celtu valsts un savu labklājību? Angļi, zviedri, holandieši paši izveidojuši savas valstis tādas, kādas tās nu ir pašlaik un var atļauties mazliet atpūsties, liekot viesstrādniekiem pildīt tos melnos darbus, kurus paši īsti vairs negrib veikt. 

Kur ir palicis latviešu pašlepnums un saimnieka sajūta par savu zemi, savu tautu? Tie, kas še palikuši cīnās par sevi, saviem tuviniekiem un savu zemīti kā nu var un prot. Bet kāds labums šai zemei, šai tautai ir no aizbraucējiem? 

2. Sezonas un gadalaiku maiņu mēs jūtam gaisā un pašā dabā. Bet, ieejot lielveikalā, šī sezonas maiņa kaut kur pazūd. Visu gadu pieejamas pārtikas preces, kas nav raksturīgas attiecīgai sezonai. Jājautā, cik veselīga ir šī nesezonas prece, vai tajā ir pietiekoši daudz vitamīnu, kas nepieciešami cilvēka organismam? Un kur paliek tas, ko cilvēki neizpērk? Lielākā daļa, tuvojoties derīguma termiņa beigām tiek izmesta. Vai nebūtu vienkāršāk pārpalikumus izdalīt trūkumcietējiem, bērnu namiem u.tml.? Ar pārējo preci taču tiek nopelnīts pietiekami daudz, lai lielveikali eksistētu un pastāvētu.