piektdiena, 2020. gada 2. oktobris

Vēlreiz par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem

Laikam atkārtošos, jo apmēram par šo, ko gribu tagad teikt, esmu rakstījusi šeit un šeit. Tomēr ir palicis kas neizteikts.

Pie mums un laikam arī visā pasaulē cīnās par bērnu tiesībām uz bērnību, viņu izglītošanos mācību iestādēs utt. Par kaut nelielu pienākumu daļu ģimenē, ikdienas mājas solī tiek stipri piemirsts, noklusēts. Bet bērnam taču ir ne tikai viņa tiesības rotaļāties, izbaudīt bērnību, mācīties kādā mācību iestādē - viņiem ir arī kādi sīki mājas soļa pienākumi ģimenē. Piemēram, novākt aiz sevis rotaļlietas pēc tam, kad tās vairs nelieto, lielākie var palidzēt mammai kādos sīkdarbiņos majas solī - iznest šmucspaini un iemest atkritumus tiem paredzētajā konteinerā, uzslaucīt grīdas, parūpēties par mājdzīvniekiem (ja tādi ir), aiziet uz veikalu pēc maizes (ja nav pārāk tālu no mājām un ir satiksmei droša vide uz ielas) utt. Te varētu rakstīt daudz un dikti, kā bērns mājas apstākļos var reāli piedalīties mājas dzīvē un sadzīvē ar sīkiem un dažādiem pienākumiem, kas savā ziņā sagatavos bērnus turpmākai dzīvei pieaugušo vidē.

Par bērnu namos augušajiem bērniem runājot. Tiem iztrūkst šīs reizēm sīkās zināšanas par mājas soli un ikdienu. Bērnu namos ir vesels štats ar cilvēkiem, kuri praktiski visu izdara bērnu vietā. Sak, nabaga bērns, jau tāpat apdalīts un ir viens šai pasaulē. Lai jau padraiskojas un izbauda bērnību. Neteikšu, ka bērnu namā būtu salda dzīve, esmu daudz atklausījusies par tur notiekošo, bērnu un pieaugušo savstarpējām attiecībām. Bet tieši bērnu namu audzēkņi vairumā gadījumu ir vairāk izlutināti, nekā ģimenē dzīvojošie. Vairums no viņiem aizejot no bērnu nama lielajā dzīvē jūtas un ir apmaldījusies un nezinoši sadzīviskā ziņā un viņiem ir grūtāk aklimatizēties pieaugušo vidē un sadzīvē.

Neteikšu, ka bērnu nami ir lieki, Tajos vairumā gadījumu nonāk bērni, par kuriem citam nevienam nav kam parūpēties. Tie, kas palikuši pavisam vieni plašajā pasaulē. Labi, ja kādam noveicas un viņš tiek adoptēts vai "nodots" aizgādībā. Kaut svešā ģimenē augot viņam rodas priekšstats par apkārtējo vidi un izdzīvošanu tajā, ieskaitot mājas sadzīves īpatnībām. Mājās, ģimenē dzīvojot bērns ir vairāk sagatavots patstāvīgai dzīvei nekā vairmus bērnu nama audzēkņu. 

Ir vērts padomāt par to, kā sagatavot bērnu nama audzēkņus dzīvei aiz bērnu nama sienām. Veikt kaut nelielu darbaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.

Tomēr, arī ģimenē dzīvojot, gadās visādi. Pati no savas pieredzes zinu. Daudz ko mājās, dzīvojot kopā ar vecākiem, neiemācījos. Un iemesls bija ne tikai dzīve komunālajā dzīvoklī. Mani saudzēja vairāk, nekā māsu un rezultātā viņa ir saimnieciskāka par mani. Es pat ēst gatavot iemācījos pamazām un tikai pie vīra izejot. Labi, ka man dzīves ceļā gadījās vīrieši, kas mācēja un māk gatavot. Un to nu viņi man iemācīja. Māsai šo skolu nevajadzēja, viņa jau mājas apstākļos pamazām visu iemācījās un tagad dzīvo normali attīstītu pieaugušā dzīvi. Es no viņas vēl joprojām daudz ko mācos, kaut arī viņa ir jaunāka par mani. Mani, kura ilgus gadus bija iestrēgusi psihologiski pusaudža, jaunieša autiņos, kaut arī pases dati rādīja pavisam citu ainu. Paldies viņai par to pacietību, ar kuru viņa mani velk reizēm pati to neapzinoties.

Vel noslēgumā gribētos pateikt - ļoti gribu pieredzēt tos laikus, kad pieaugušie pārstās 18gadīgam "bērnam" dibenu slaucīt un sāks to normāli gatavot dzīvei pieauguso vidē, kura ne vienmēr ir skaista un rožaina. Kad bērni, vienalga kur auguši - ģimenē vai bērnu namā - būs sagatavoti dzīvei pieaugušo cilvēku dzīves džungļos.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana