1. Reiz rakstīju, ka gatavojos uz pansionātu un esmu nokārtojusi papīrus rindai uz pansionātu Ezerkrasti Rīgā, Berģu mikrorajonā. Rinda uz turieni kustas gliemeža atpakaļgaitā. Man piedāvāja izvēlēties kādu citu pansionātu, viens no kuriem atrodas Rīgā un saucas Atsaucība. Par šo pansionātu jau rakstīju un man tur nepatika, kaut arī satiksme ar centru normāla. No pārējiem - ellē ratā kaut kur džungļos laukos, kur nevar zināt, kā ar satiksmi ar Rīgu un darba iespējām. Tā ka aizgāju uz sociālo dienestu un atteicos no visa šitā. Ar dēlu nolēmām, ka dzīvosim turpmāk kopā neatkarīgi no tā, vai viņam atkal izveidosies ģimene vai nee. Tomēr labāk dzīvot kopā ar savējiem, nevis ar pavisam svešiem cilvēkiem.
2. Jau rakstīju par savu stīvēšanos ar grupas pagarinājuma dokumentiem. Nu man viņi jau kādu nedēļu ir sadabūti. Bet rada nelielu neizpratni. Reiz deva grupu vispirms uz gadu, tad diviem, pēc tam uz pieciem gadiem. Pirmos divus etapus jau biju "sagrupējusies". Tomēr tagad atkal iedeva uz diviem gadiem. Vispār, štrunts par tiem pieciem gadiem, labi ka iedeva vispār un uz diviem. Vismaz būs kāds ienākums tais starplaikos, kad būšu bez darba, jo darbu es meklēju un ceru tuvākā laikā atsākt strādāt.
3. Dzīvojot dzīvoklī pie dēla reizēm uzpeld nostalģisku atmiņu krāvumi. Šeit es reiz ienācu kā vedekla, kad biju precējusies ar viņa tēvu no kura vēlāk šķīros. Tad uz ilgiem gadiem bija pārtraukums esībai šajā dzīvoklī. Tagad vecākā paaudze - dēla vecmāmiņa un vectētiņš - še vairs neatrodas. Vecmāmiņa ir mirusi, vecaistēva pats gribēja uz pansionātu Imantā. Bet viņu aura, atmiņu klātbūtne ir palikusi. Un ar to ir jāiemācās sadzīvot. Mīļie cilvēki jau mūžībā neaiziet gluži pavisam, tie paliek mūsu atmiņās un sirdīs. Ar šādu sajūtu es viesojos pie māsas centrā, jo mūsu vecāki ir miruši au gadus atpakaļ.
skaisti jau tas viss. un nekā personīga. bet -- ja es būtu sieviete, man laikam ne pārāk interesētu doties pie puiša, kas dzīvo kopā ar māti. lai arī kādi būtu iemesli. bet tas ir tikai man, cilvēki ir dažādi.
AtbildētDzēstNevēlos jaukties citu privātajā dzīvē, katrs dara kā viņam labāk patīk. Taču man arī šķiet dīvaini, ja pieaudzis (cik var saprast, tad dēls ir pieaudzis, ja reiz precējies bijis) tēviņš dzīvo kopā ar māti. Viena lieta ir liela māja, lauku saimniecība, bet, ja parastā Purvciema dzīvoklī... Protams, ka nezinu un nav man arī jāzina visi apstākļi, nu bet ir dīvaini. Nevienu nenosodu, tikai skaļas personiskas pārdomas.
DzēstBet daudzviet bērni veido ģimenes un paliek dzīvot kopā ar vecākiem. Kādreiz tā bija pat ;loti izplatīta parādība. Un nekas slikts no tā nebija un arī vecmāmiņa bija pa rokai, ja saradās bērni.Šajos laikos ierastāks jau jaunos gados atdalīitiex no vecākiem.
AtbildētDzēstVar jau būt, ka kļūdos, bet vai tik nebija tā, ka kādreiz ar dzīvojamo platību bija tā pašvakāk? Vai tad tāpēc ar nebija komunālie dzīvokļi? Rezultātā vienā dzīvoklī mitinājās vairākas ģimenes dažādās paaudzēs
DzēstJā, agrāk arī pēc desām stāvējām garās rindās un balsojām par vienīgo partiju. Laiki mainās. Man arī nav saprotama motivācija labprātīgi piespiest dēlam savu kopādzīvošanu, bet nu katram savs
DzēstNeviens viņu nepiespieda. Mēs ilgus gadus dzīvojām atsevišķi. Puika pats uzaicināja mani dzīvot pie sevis. Mums apstākļi tā iegrozūjās, ka tā sanāk labāk. Bet traucēt mēs viens otra privātai dzīvei netraucējam, Tas ir trīsistabu dzīvoklis. Biežāk iznāk tikties agri no rīta un pēxc vakaros, kad katrs fiksi ko ieēd un ielien savā istabā gulēt.
DzēstTā vai tā čalis sanāk muterei visu laiku "zem lupas"
Dzēsttas stāstiņš par kādreiz nelabumu uzdzina. nav jādzīvo paaudzēm kopā.
Dzēstvisu cieņu dēlam. apracis sevi.
AtbildētDzēstjā, kādreiz kalpu ģimenes dzīvoja vienā istabā un pat čiki briki pamanījās iztaisīt pa tumsu.
un, protams, dēls jau neteiks, lai atstājies. pašai jāsaprot. ja gribi viņam nākotni, nevis kaut kādus murgus gadus 20...
AtbildētDzēstJums visiem savā ziņā ir taisnība, bet mums tā situācija ir tāda, kāda nu viņa ir un nākas padzīvot kopā. Neiedziļināšos, sanāks žēlabas un vaimanāšana. Pieņemiet to, ka šobrīd tā ir ne tikai ekonomiska nepieciešamība, bet arī morāla nepieciešamība.
AtbildētDzēstPiedod, bet tu ar savu rīcību dari savam puikam tikai pāri. Grūtības dzīvē ir, lai tās pārvarētu nevis ļautu no tām ilgstoši slēpties.
DzēstPie tam no tava iepriekšējā ieraksta saprotams, ka ekonomiskā nepieciešamība padzīvot kopā ir tieši tev nevis viņam, kas nozīmē, ka visdrīzāk (neapgalvoju, protams), tu manipulējot ar morālajām un emocionālajām nepieciešamībām, izmanto situāciju savā labā, lai vismaz kaut kā atslogotu savu finanšu situāciju.
Tā nu gluži nav, ka tikai man ir izdevīga šī kopdzīve manu materiālo apstākļu dēļ, jo piedalos saimniecībā un periodiski veicu kādus līgumdarbus. Tā ka nav gluži tā, ka sēžu dēlam uz kakla. Tas, ka pastāv arīciti iemesli, kāpēc mēs izvēlējāmies šādu dzīvošanas modeli, jau izteicos. Varbūt ne pietiekami skaidri, bet tiešām negribas par tiem pagaidām rakstīt. Ir jātiek pāri dažām problēmām.
AtbildētDzēstbet nu redz, kā izrādās, draudzene jau braukā ciemos. viss kārtībā. katram savs. lai vai kā, proporcionāli rietumu pasaulē cilvēki tomēr dod priekšroku atsevišķai dzīvošanai. nav runa par kopīgu māju ar atsevišķām ieejām, bet dzīvoklis 'nospiedīs' ar laiku lielāko daļu.
AtbildētDzēstGab jau. ddzīve nebeidzas šodien. Laiks rādīs, kā būs tālāk.
DzēstŠobrid, Ludzā dzivojot, ir kaut kāds iekšējs īgnums pret dēla pasiju. Vinu attiecīnās nejaucos, vairal pa savu istabu dzīvojos un skatos televizoru. Kad abi sāk strīdēties, izeju no mājas kaut kvartālam apiet, lai tik nedzirdētu vinu paaugstinātos toņus. Sāpina ras, ka dēls šajos strīdos bieži raud, kas nekad nav bijis viņa iepriekšējas attiecīnas (vismaz neesmu dzirdējusi). Kaitina arī tas, ka ir mēģinājumi regulēt manu dzīvi, kaur cenšos bez nu ļoti īpašas vajadzibas klāt viniem neiet un nodarboties ar savu. Principā radies iespaids, ka cilvēciņs izvēlējies dzivot uz vitu rēķina un vēl kačāt par daudz. Beboliedzu, ir dzīvošana uz dēla rēķina, bet klāt vēl nāk mans naudas pienesums un dažu rēķinu apmaksa. Kaitina tas, ka viņa, jauna meitene, nemeklē neko un nekur piestrādāt. tik sēž cauras dienas majās pie kompja. Un viņas invaliditātes pensija ir preaktski uz pusi mazāka par manējo. No tās tiek pirktas viņai bajadzīgās lietas un reizēm arī viņas dzīvnieku pārtika. Pārsvatā majdzīvnieku pārtika tiek nodrošinata uz dēla rēķina, arī es no savas pensijas ko nopērku.
AtbildētDzēst