Rakstāmais uznācis

1.  Par vīrusiem un pandēmijām. Pēdējās divas ziemas sezonas modes pīkstiens vīrusu jomā ir koronas vīruss. Cīņai ar to ir ieviesti daudzi aizsarglīdzekļi, tomēr cilvēki mirst no tā. Tomēr man ir sajūta, ka nāks jauns vīruss, šis aizies otrā plānā. Tāpat ka otrā plānā ir aizgājis HIV, gripa, tuberkuloze un citas slimības, kas savā pamatbūtībā ir nāvi nesošas. Otrā plāna slimībām ir rastas zāles, bet ne katrā saslimšanas gadījumā tās sniedz izveseļošanos. Par spīti zālēm daudzas saslimšanas ir letālas. Pat vēzi var izārstēt, ja tas ir "noķerts" sākuma stadijā. Ja vēlāk - tad tik vien kā zāles, kas atvieglo slimnieka ciešanas bez morāla atbalsta tuviniekiem, kuri cīnās un cieš kopā ar slimnieku.
2. Sociālie dienesti.  Dienesti ir radīti, lai palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pieskatītu ģimenes ar bērniem, kuras ir iekļuvušas "melnajā sarakstā" negatīvā dzīvesveida dēļ - vecāku nepārtrauktās dzeršanas, kas apvienotas ar dzīvošanai nepiemērotiem apstākļiem u.tml. problēmām. Bet cik no viņiem seko tam, ka daudzstāvu māja dzīvojošs invalīds ar kustību traucējumiem tiek laukā no mājas lai savu iespēju robežās piedalītos sabiedriskajā dzīvē, rastu iespēju savu iespēju robežās strādātu? Cik no socdienesta darbiniekiem rūpējas par ģimenēm, kuras ir sociāli pozitīvas ar vienu bet - tās ir daudzbērnu ģimenes, kuras dzīvo visai saspiestos apstākļos. Atruna - sociālajām vajadzībām no valsts budžeta tiek maz līdzekļu. Bet vai tiešām šajās iestādēs strādā cilvēki ar zemu izdomas līmeni un nespēj dotos līdzekļus kaut kā sakarīgi sadalīt?
3. Bērnunami. Ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc bērns nokļūst bērnunamos. Tos tagad neapskatīsim. Apskatīsim to brīdi, kad šajā iestādē audzis bērns nokļūst lielajā dzīvē un par visu sadzīvi jādomā pašam. Bērni visu apgūst no jauna, viņi nav sagatavoti patstāvīgai dzīvei, jo līdz šim auguši pie visa gatava. Daudzi no viņiem nezina, kā sadalīt savu budžetu, ko nozīmē ikdienas darbs mājas uzkopšanā un darbs ārpus mājas vispār. Viņi ir kā iemesti upē un tieciet nu laukā paši. Neesmu pārliecināta, ka sociālie darbinieki viņiem pirmajā laikā palīdz adaptēties dzīvē ārpus bērnunama. Ģimenē audzis bērns tomēr ir pieradis, ka viņam mājās ir kādi pienākumi - rūpes par mājdzīvniekiem, savas dzīves telpas sakopšana, reizēm aiziet līdzi mammai uz veikalu mājai nepieciešamo lietu nopirkšanai. Bērnunamā augušam bērnam šādu iemaņu nav. Diemžēl valsts rūpējas tikai par to, lai iestādes audzēknim nekā netrūktu un negatīvi bļauj par to, ka ģimenē audzis bērns jel kā piedalās ģimenes sadzīvē. Tas sociālajiem dienestiem liekas kā liels pārkāpums.