pirmdiena, 2021. gada 29. marts

Dažas domas

 Negribas jau neko sliktu teikt par mūsdienu lielveikalu tīkliem, tomēr. Liekas, tā bija Maksima, kas reiz dalīja pa sociālajiem dienestiem pārtiku, kurai derīguma termiņš tuvu beigām ar domu, ka sociālie dienesti šo pārtiku tālāk sadalīs saviem aizbilstamajiem. Pusgadam pietika dukas. Tauta izlepusi un sūdzējās par dažu produktu kvalitāti tai pat laikā aizmirtot, ka pa lēto, ar atlaidi pirktā produkta kvalitāte var būt vēl zemākā līmenī nekā tā, ko izdala par velti. Zinu to, jo māsa 12 gadus nostrādāja Rīgas Domes uzņēmumā Žēlsirdigie samarieši tajā spārnā, kas veica sociālo aprūpi tiem iedzīvotājiem, kam šī aprūpe nepieciešama.

Daudzi sociālie dienesti sadala mažnodrosinātajiem un trūcīgajiem Eiropas Savienibas pārtikas pakas, kas galvenokārt sastāv no bakalejas precēm un konserviem.

Tomēr, ja paskatās, ko cilveki pērk lielveikalos.... Tie pārsvarā nav dārgie pirmā svaiguma produkti. Tiek mekleti produkti ar atlaidēm vai zemakām cenām. Pērk to, ko var atļauties, lai izdzīvotu līdz mēneša beigām. Un šiem cilvēkiem nespīd maznodrosinātā vai trūcīgā statuss, jo ienākumi reizēm par dažiem centiem vai kādu eiro pārsniedz to slieksni, kas nepieciešams maznodrošinātā vai trūcīgā statusa iegūšanai.

Vai tiešām lielvikalu tīkli nevar uz savu iniciatīvu dalīt mazmaksājošam iedzīvotāju slānim to pārtikas daļu, kas veikalā paliek pāri, jo pasūtīts drusku par daudz? Jebšu vieglāk to visu izmest un pecāk brīnīties, ka atkritumu tvertnes izvandītas? Bomži, kuri neiekļaujas aprūpējamo iedzivotāju slānī, tās izvanda tukšās pudeles vai kādas pārtikas meklējumos.

Par bomžiem runājot. Tie ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez noteiktas dzīvesvietas un nevar atļauties noīrēt pat mazu ūķi ar malkas apkuri. 

Ir jau bomžiem domātas naktspatversmes ar bezmaksas siltas zupas šķīvi piedevām. Bet tās ir naktspatversmes. Pa dienu cilvēkam jāvazājas kur acis rāda. Par vīriešu naktspatversmi Maskavas ielā Rīgā rakstīju jau kādu laiciņu iepriekš.

Tomēr šajās patversmēs gultasvietu skaits ir ierobežots un vispār viņu ir par maz tādai lielpilsētai, kā Rīga. Daudzi spiesti nakti pārlaist kur nu kurais ko atrod. Vasarās vel nekas - var pagulēt parkā uz soliņa, Rīgas pierobežas mežu joslā uzcelt kaut zaru telti. Bet ziemā? Kāpņu telpās tik viegli neiekļūsi - visru ārdurvīm vai nu atslēgas vai durvju kodi priekšā. Iekļūt pārnakšņot var tikai tādās ēkās, kuras uzskatāmas par graustiem bet vēl nav nojauktas vai renovētas kaut arī iedzīvotāji no tām jau ir pārvietoti uz citiem dzivokļiem. Bet ej nu sameklē šādas ēkas, kuras pārsvarā ir pilsētas nomalēs.

Ar šo cilvēku slāni būtu aktīvāk jāstrādā sociālajiem dienestiem lai viņus integretu sabiedrībā. Ne jau visi no viņiem ir bezcerīgi alkoholiķi vai narkomāni. Ar zupas virtuvēm, kuras labdarības nolūkos ir atvērušas dažas organizācijas, te nepietiek. Tiek dalīts ēdiens par velti praktiski vienai ēdienreizei. 

Vai mūsu nelielās valstiņas galvaspilsēta nevarētu būt pirmā, kas bomžu jautājumu atrisina cilvēkiem labvēlīgā veidā būtiski samazinot bezpajumtnieku slāni?

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana