Meklējām jau pailgi dzīvokli Ludzā, jo esošajā beidzās līgums. Viss beidzās ar to, ka atgriezās saimniece un mums steigā bija jāizvācas. Tas dzīvoklis, kas bija jau uz otrdienu aizrunāts, atkrita uz laiku objektīvu iemeslu dēļ. Mums iestājās maza panika, jo uz hosteli par 8 eiriki dienā vienam cilvēkam uz ilgstošāku laiku sanākti bikuci par dārgu un būtu jāiegrābjas tajā naudā, kas atlikta dzīvokļa pirmajai iemaksai.
Labi, ka bija atbraukuši divi dēla draugi palīgā pārkravāties. Viens no tiem ir Vidzemes lielākās piena ražošanas fermas īpašnieka dēls. Viņš steigšus sazinājās ar vecākiem un tā nu mēs esam šeit vismaz līdz marta beigām. Tiesa, puikam šitais joks ir jāatstrādā govju kūtī mēslus mēžot.
Dzīvojam saimniecībai piederošajā četru dzīvoklīšu mājā fermas strādniekiem. Tā ka iepriekš rakstot esmu drusku alojusies par to, ka laukos neveidojas gaitnieku kārta. Lielsaimniecībām gaitnieki ir ļoti būtiski palīgi darbā.
Ēka, kura mēs dzīvojam, ir apmēram 200 gadus veca, kārtīgi mūrēta no akmeņiem, ķieģeļi ir tikai logu ailēs, Iekšpuse ir kārtīgi izremontēta, tualete ir iekšā, ir ari duša un siltais ūdens. Vispār ūdens ir mājā iekšā. Telpa nav liela, ar skapi sadalīta guļamistabas un virtuves pusē. Vienīgais - siltuma avots ir krāsns un ēst jātaisa uz malkas plīts no kuras sildās arī krāsns.
Man neērtība ir tā, ka steigā aizmirsu paņemt zābakus. atbraucu krosenēs, pieradusi, ka pilsētā ielas ir notīrītas, bet te vismaz vakar sniga visu dienu. Nu, šodien pakusa.
Pagaidām man te patīk, bet pie izdevības vienalga atgriezīšos Ludzā. Man savulaik ar četriem mēnešiem Iecavas pievārtē pietika, lai aizbēgtu uz Rīgu.
Bildes solās būt drusku vēlāk, kad dēls safotografēs apkārtni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru