No visa pa druskai

1.  2916.gadā rakstīju par lētu hosteli, kurā nodzīvoju veselu menesi pavasarī un tad vēl vasaras sākumā braucot un Rīgu reizēm pārnakšņoju. Tik vēlāk neuzrakstīju, ka tieši tas hostelis tā paša gada rudenī jau bija ciet. Zinu to tāpēc, ka darbu meklējot biju tur iegriezusies un tad arī konstatēju faktu. Tai daudzstāvu namā virs Makdonalda Stacijas laukumā vēl ir palikuši daži hosteļi, bet tie jau ir padārgi. No nepārbaudītām ziņām - darbinieki ir sūdzējušies dažādās instances ka netiek maksāta darba alga un netiek slēgts darba līgums. Uz šo sūdzību pamata tad arī hostelī esot veiktas pārbaudes un tas esot slēgts. No savas puses varu piemetināt atmiņas par to, kāpēc negāju uz virtuves telpu gatavot kārtīgu siltu ēdienu, bet iztiku ar rīta kafijas ūdens uzvārīšanu, pusfabrikātiem un reizēm pusdienām pilsētā - virtuves telpā bija ieperinājušies tarakāni, par kuriem darbinieki nelikās ne zinis.
2. Mani kaitina mazais pansionātu skaits valstī. Un garās rindas uz vietām tajos. Rīgā es zinu kādus četrus pansionātus, kurus kuriē gan valsts, gan pašvaldība gan arī citas juridiskas iestādes. Kad pati stāvēju rindā uz vietu pansionātā, pie kam valsts pansionātā, man uzreiz pateica, ka būšot ilgi jāgaida uz brīvu vietu, tāpēc padevos dēla kūguam izstāties no rindas, viņš man palīdzēšot, kad būšot vajadzīgs. Kad mēģināju atjaunoties rindā uz valsts pansionātu, bija nomainījušies kritēriji, pēc kuriem šajā rindā uzņem un man tika atteikta vieta rinda. Esot pārak vesela, Ja man būtu vecuma demence, tad varētu runāt par iespēju tikt pansionātā. Bet man līdz vecuma demencei tiekties vēl ilgi un dikti. Un tagad pie viena ar visām gripas un kovida karantīnām naktos tupēt četrās sienās un netikt nekur, pat līdz veikalam nee. Cik zinu, lauku rajonos daudzi pansionāti tiek likvidēti mazā pacientu skaita dēļ. Protams, pilsētu socdienesti piedāvā vietas arī lauku rajonu pansionātos, bet tie tiešām ir patālu no satiksmes līdzekliem vai arī satiksme ar tuvākajiem miestu, pagastu centriem ir tik neērta, ka nav vērts mēģināt kur nokļūt. Pie viena zinu, ka tai pašā Gaiļezera pansionātā ir brīvas vietas. Šīs brīvās vietas ir pansionāta papildus peļņas avots. Rīdzinieki par attiecīgu samaksu var uz kādu laiku ievietot savu veco, slimo radinieku ievietot pansionātā ārstu un personāla uzraudzībai. Esmu bijusi lieciniece šādam gadījumam.
3. Par fiziskajiem invalīdiem runājot. Viss Rīgas centrs ir sabūvēts neinvalīdu dzīvei un ērtībām. Tas turpinājās arī padomju gadu dzīvokļu celtniecībā. Tik jau šolaiku celtniecībā top pamazām piedomāts arī par invalīdiem ratiņkrēslos. Bet, ja tā padomā - cik cilvēku pēc kara no frontes atgriezās bet kājām, rokām, cik cilvēku locekļiem palika arī padomju laikos dažādu objektīvu iemeslu dēļ. Ja cilvēks perfekti iemanījas apieties, kusteties ar krukiem un pie viena dzīvoja ēkas pirmajā stāvā, tad pārvietošanās problēma bija puslīdz atrisinata. Varēja kaut uz parku aizlēkāt un uz soliņa pasēdēt. Bet piektais, sestais stāvs bez lifta jau bija problēma. Tā nu daudzi tā arī nodzīvoja savu mūžu četrās sienās dzīvoklī pa logu verojot gadalaiku maiņas, citu informāciju iegūstot no radiem, draugiem, paziņām, radio un televizora.