Es atkal esmu Vecmīlgrāvī, par kuru nedaudz rakstīju jau iepriekš. Šoreiz ne strādāšanai, bet dzīvošanai.
Manas sajūtas šeit? Zināmā mērā eiforija. Eiforija no tā, ka atkal esmu šeit, rajonā, kurā šī gadsimta sākumā strādāju skolā par lietvedi. Dzīvesvietu caur ss.com par saprātīgu cenu atradu tieši tajā Vecmīlgrāvja nostūrī, kuru neslikti pazinu un pat ēka izrādījās tā, par kuru biju iedomājusies lasot sludinājumu. Bijušās nezinu kāda uzņēmuma kopmītnes, kas tagad skaitās dienesta viesnīca un kurā dzīvo ļoti dažāds kontingents, kas nu noteikti nestrādā vienā Vecmīlgrāvja esošajā uzņēmumā. Manīju pat krietnā pensijas vecumā esošu tantuku.
Kad ievācos šeit, bija sajūta, ka zināmā mērā atgriežos mājās. Vakar vakarā, iekārtojoties savā istabā, sapratu, cik ļoti esmu noilgojusies pēc šejienes, pēc Vecmīlgrāvja. Un pie viena to visu papildināja ceriņziedu laika labsajūta. Slimnīcā esot nācās priecāties tikai par kastaņkoka ziedu svecēm. Te, savukārt, ir daudz ceriņkrūmu privātmāju pagalmos. Un visi pirmajā plaukumā. Kad vakar kliboju un Rimi supermārketu ielas piepildīja piesātinātā ceriņu smarža pēc kuras biju tik ļoti noilgojusies....
Darba iespējas šajā mikrorajonā - kugubuves remonta rūpnīca, 3 skolas, daži bērnudārzi, veikali, dažas kafejnīcas. Kam nesanāk atrast darbu šajos uzņēmumos, braukā uz centru. Satiksme šeit ir laba - 4ru maršrutu autobusi, dzelzceļš - netālu atrodas Ziemeļblāzmas stacija, mikroautobusi. Mežaparks un Zvērudārzs atrodas praktiski netālu. Netālu ir arī Ķīšezers ar peldēšanās iespējām. Var pat ar pilsētas autobusu - 24to - aizbraukt līdz jūrmalai Mangaļsalā.
Iedzīvotāju sastāvs ļoti nacionāli raibs, latvieši pat ir mazākumā. Pārsvarā krieviski runājošie, un vairums nebūt nav krievi. Ļoti daudz ir citu nacionalitāšu pārstāvji, kas nebūt nav krievi, kaut arī runā krievu valodā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru