Kārtējo reizi no visa pa druskai

1.  Kāds baudījums pamosties vietā, kurā neviens neaizcērt durvis ar tādu joni, ka pat mironis zārkā salektos ar "What the fuck" un īpaši uzraugāmā palātā nevienam nav aurošanas lēkme, kuru var dzirdēt jau pa krietnu gabalu. Tiesa, ir žēl tos tantukus, kuri ar savu vecuma demnci vai Acheimeru ir nonākuši šajā slimnīcā un uz laiku top aizmirsti no pašu tuvāko puses. Kamēr es tur biju, šiem tantukiem pat pienesumi no mājām kā ģimenes atbalsts ļoti pietrūka. Toties netrūka tādu īpatņu, kurām slimības bija mazāk nekā bezkaunības. Lielāko vairumu no mums kāds tomēr regulāri apmeklēja, atnesa kādus našķu krikšus papildus tam, ko bijām lūgušas atnest kā nepieciešamas lietas. Tad nu atradās tādas, kas "uzēdās" un bija gatavas izdiņģēt šos nelielos pienesumus sev, kurām nepietika ar to, ka top ar kaut ko uzcienātas, viņas bija gatavas diņģēties tik ilgi, kamēr dabon sev visu sev nepiederošo pienesumu (ja bija, kas ļāvās šādai diņģētājai un nesūtīja to trīs durvis tālāk). 
2. Kamēr biju slimnīcā, bija iespēja pievienoties meitenēm, kuras bija izdiņējušas no medpersonāla noskatīties divas hokeja spēles. Latvija - Kanāda un Latvija - Kazahstāna. To, ka mūsējie uzveic Kanādu neatstājot tai nekādas iespējas, neviena no mums pat gaidījusi nebija. Tas bija krietns pozitīvais šoks, "Sasist" Kanādu - vienu no pasaules spēcīgāko šī sporta veida komandām - to var nosaukt tikai par brīnumu. Nav brīnums, ka spēlē ar kazahiem mūsējie bija krietni "izpumpējušies". Tomēr punktu godam nopelnīja.
3. Tagad nu jau drošāk staigāju un pārvietojos. Laikam jau iepriekš rakstījusi aprakstot Vidzemes (Valmieras) slimnīcu, ka aprīļa sākumā salauzu kāju. Tad nu tagad jau kādu nedēļu ģipsis ir noņemts. Kad tas tika ņemts nost, abas ar māsiņu smējāmies, ka tajā slimnīcā marli nav žēlojuši un ģipsim pa virsu to likuši no sirds. Nācās kā sīpolu lobīt, lai var visu ģipsi noņemt. Tiesa, uz savu galvu biju sākusi likt to kāju pie zemes un pamazām staigāt jau ceturtajā nedēļā kopš ģipša uzlikšanas un slimnīcā pamazītēm staigāju ar visu ģipsi. Pēc noņemšanas staigāšana jau kļuva krietni raitāka, kaut arī vēl jūtami piekliboju un pārvietojos sīkiem soļiem. Bet kas par baudu staigāt bez svara bumbas kājas vietā! Un pie viena vairs nav jādomā, kā to kāju iekārtot guļus stāvoklī tā, lai būtu ērti ne tikai kājai, bet arī pārejam ķermenim. Savā ziņā eiforija.