Lietas, kas liek aizdomāties

1.  Reižu reizēm feisbukā padalos ar postiem, kuri ir neviennozīmīgi, kaut vai tēpēc, ka tur veidojas diskusija un daudzas lietas noskaidrojas ātrāk un paplašinās manu zināšanu un izpratnes līmenis. Laikam jau tādēļ, ka šeit ierakstot neviennozīmīgas tēmas, diskusija neveidojas un es reizēm tā arī palieku svētā neskaidrībā situācijās, kad mani tuvākie nevar palīdzēt manas nezināšanas un neizpratnes likvidācijā.
2. Nesen tomēr saņēmu komentus uz vienu no savām publikācijām. Neskaitot to, ka komentāri saturēja pelnītu aizrādījumu vēl tika izteikts apgalvojums, ka mani teksti ir visbezjēdzīgākie lasāmgabali. Uz jautājumu kas tieši manos tekstos ir bezjēdzīgs, tā arī neesmu saņēmusi atbildi un ir iestājusies neziņa, kas tad kungam bez tām pamatotajām kļūdām manos tekstos nepatīk. Galu galā - ja kaut kas nepatīk vai liekas nepieņemams, ir jāreaģē uzreiz ar pamatojumu, nevis jāraksta ko vispārīgu. Tai ziņā diskusijas feisbukā ir vairāk vērtas, nekā vispārējs, neko nepaskaidrojošs apgalvojums. Un tur drukas kļūdas nav noteicošais faktors diskusijai. Tiesa, par norādēm uz drukas kļūdām es neļaunojos. Tās ir pamatotas un vietā. Ir vairāk jāpaseko rakstītajam. Bet, ja teksta komentāri sastāv tikai no drukas kļūdu analīzes un nesatur arī kādu domu graudu pēc būtības par tekstā pausto - tad ir jājautā, kāpēc teksts vispār ir lasīts. Vai tikai tādēļ, lai meklētu kļūdas gramatikā? Un īsti nav izpratnes par to, kāpēc šeit drukas kļūdas traucē komentēt pēc būtības, bet feisbukā gramatikai pievērš mazāku uzmanību un komentē pēc būtības.
3. Mani Rīgā un Vecmīlgrāvī jo īpaši izteikti pārsteidz tas, ka daudzi riteņbraucēji brauc ar uzpurņiem. Viņi taču ar savu transportlīdzekli pārvietojas un tas fakts, ka kāds garāmgajējs varētu uzšķaudīt nevēlamo vīrusu, ir nu loti  ļoti niecīgs. Pārvietošanās ātrums šādu iespēju neparedz.
4. Īsti neizprotu arī to, kāpēc tiek palielināta pārvedtilta platība virzienā no Vecmilgravja, Sarkandaugavas uz Brīvības ielu. Jau tagad esošais variants, manuprāt, ir pilnīgi apmierinošs. Nesaprotu, kāda suņa pēc šo pārvedtiltu dēļ tiek samazināta Mezparka zaļās zonas platība un rada zināmas neērtības nokļūšanai šajā parkā no Vecmīlgrāvja, Sarkandaugavas puses. Gājeju pāreju zona un gājēju ietvju izvietojums arī rada zināmas neērtības. Pie viena, cik nu esmu pamanījusi un sapratusi šo pārvedtiltu strutūru, visa būve atrodas tajā Mežparka stūri, kurā padomju laikos atradās bērnu dzelzceļš, ne visai garš un ar nedaudzām pieturām. Savā ziņā vieta, kur bērni varēja pamazam ieinteresēties par vilciena vadītāja, vagona pavadoņa profesiju. Savā ziņā prakses vieta. Gan jau, ka visā tajā pasākumā piedalījās arī kādi pieaugušie, kas ar padomiem un reālām darbībām palīdzēja bērniem iejusties un veikt vilciena vadīšanas vai vagona pavadones funkcijas. Šobrīd man nav zināma altetnatīva vieta šim dzelzceļam un vispār nav zināms, vai mums vispār ir vieta, kurā profesionāli apmāca vilciena vadītājus un vagonu pavadoņus, ka arū tas, kur viņi iegūst arī praktiskās zināšanas papildus teorijai.
5. Vispār es laikam tiešām esmu maigi sakot drusku atpalikusi no dzīves un izglitības sistēmas. Man nav īsti skaidrs, kur var apgūt vismaz teorētiski mūsu valstī tik nepieciešamās profesijas. Tajā pat laikā jursprudences studijas LU un citās augstākajās mācibu iestādēs ir ļoti populāra lieta jau no padomju varas laikiem. Katru gadu juristi absolvē mācību iestādes tādā daudzumā, ka liekas - visa mūsu mazā valstiņa sastāv no vieniem vien juristiem. Bet praktiskajā dzīvē dažādās juridiskās profesijās sev darbu atrod vien nedaudzi. Tad kur points šajā profesijā apmācīt vairāk studentu, nekā nepieciešams darbinieku reālajā dzīvē? Izskatās pēc nekorektas naudas pelnīšanas sistēmas augstskolās, jo budžeta vietas jurisprudences fakultātē nav visai daudz. Toties maksa par mācībām ir maigi sakot paliela.