Cik ļoti mēs esam aizgājuši no tradīcijām abos saulgriežos! Gan Ziemassvētkos gan Zāļu vakarā - Līgo jeb Jāņu dienā. Tiesa, ir tagadējos laikos ir daudz folkloras kopu, kuras mēģina atjaunot šīs sentēvu tradīcijas svētku svinēšanā, bet cik cilvēku ieklausās folkloras kopās un pārnes piedāvājumu savās mājās un cenšas svētkus svinēt piedāvātajā variantā?
Folkloras kopas dara svētīgu darbu neļaujot vēsturiskajam nogrimt aizmirstībā. Daudz ko no tā visa noteikti drīkst un vajag izmantot mūsdienās, bet - dzīve ir kardināli pavirzījusies uz priekšu no tiem laikiem, kad tapa folkloras kopu piedāvātās tradīcijas. Man patīk tās kompānijas, cilvēku nelielais kopums, kuri saulgriežus svin apvienojot vēsturi ar mūsdienu skatījumu uz svētku svinēšanu.
Lietas, kas man nepatīk. Tā, galvenokārt, ir sveštautiešu attieksme pret šiem svētkiem.
Saulgrieži ir svētki, kurus dažādos veidos svin visas tautas. Katras tautas vēsturiskajās tradīcijās ir savs skatījums uz svētku svinēšanu, norisi. Tomēr ir radies iespaids, ka sveštautieši, kas vēstures gaitā ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā (cik izdevies novērot), ir zināmā mērā atteikušies no šo svētku savas nacionālās izpratnes un svinēšanas tradīcijām, mūsu tradīcijas īsti nav pieņēmuši un palikuši starpceļa tukšumā. Un tas ir ļoti žēl.
Nu nedrīkst aizmirst savas saknes, savu kultūru. Kaut arī notiek zināma asimilēšanās šajā kultūrvidē.
Man patīk, ka reizēm var novērot, ka svētki reizēm tiek svinēti kopā - dažādas kultūras svin kopā saulgriežus. Un reizēm uzplaiksnī divu vai vairāku atšķirīgu kultūru iekšējais skatījums uz svētkiem, kuros parādās kas pozitīvais, skaistais redzējums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru