Šodien, skatoties uz ziemas izmisīgo vēlmi turēties uz vietas un nevēlmi pamazām atdot vietu pavasarim, raugoties tajos sniega klājumos aiz loga, "pavelk" uz filozofiju tā nedaudz. Uz pārdomām ar kafijas krūzi un cigareti rokās pie loga stāvot.
Un nedaudz atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem. Katram jau tādi atskati "uznāk" un "pienāk". Tikai katrs to uztver savādāk, jo gadu ritums jau katram savs.
Ar saviem laiciņu pāri pusgadsimtam gadiem - varu teikt, ka esmu bagāta. Nē, ne jau naudas izteiksmē. Nav man miljonu, triljonu un pat ne biljonu un cik nu tur vēl bezgalībā. Vahtangam Kikabidzem ir laba dziesma par to bagātību.
Esmu pateicīga mammai par to, ka ļāva man ienākt šajā pasaulē. Pateicīgs visiem tiem, kuri dažādos laika posmos ir bijuši un ir manā dzīvē. Tāpat, kā esmu daudzu sev zināmu cilvēku dzīvēs. Mēs dzīvojot savu dzīvi mijiedarbojamies saskarsmē, kaut ko paņemam, kaut ko iedodam. Nu nav tā, ka mēs viens otra dzīvē neatstājam kaut klusu smaidu rītausmā.
Manā dzīvē vieta ir tiem, kuri tagad ir ar mani, ir vieta tiem, kuri reiz bija ar mani. Laikam vislielākā vieta ir vecvecmammai, kura izdzīvoja cara laikus, Ulmaņlaikus un klusi aizgāja no dzīves padomjlaikos. Aizgāja, sagaidījusi visus četrus savus mazmazbērnus, pirms tam, laikam vēl pirms Ulmaņlaikiem ar smagu sirdi apglabājusi četrus no sešiem saviem bērniem...
Manā dzīvē vieta bija, ir un paliek vecākiem...
Vispār, daudz varētu skaitīt cilvēkus, kuri "atstājuši sliedi" manā dzīvē, un tos, kuru "sliede" vēl ir un turpinās. Katram jau noteikti ir tāds klusais sarakstiņš.
Ir daudz kas bijis aizgājušajā laika posmā. Labs, ne labs; jauks, ne jauks; pareizs, nepareizs... Neko nenožēloju. Tik laikam to, ka ir cilvēki, kuriem nepaguvu pateikt labos vārdus, un to, ka viņi man ir svarīgi.
Nav jēgas atskatīties uz pagājušo ar domu: "Es izdarīju nepareizi, vajadzēja citādāk". Varbūt citādāk nemaz nevarēja tajā mirklī ar savu tā laika pasaules uztveri. Varbūt. Jo - ja nu mēs tajā, nepareizajā mirklī, tomēr būtu ko izdarījuši savādāk - kā tas atsauktos uz mūsu turpmāko dzīvi? Uz tiem cilvēkiem, kuri tajā mirklī ir kopā ar mums? Ko mēs, viņi tajā mirklī iegūtu, ko zaudētu nākamībā?
Teikt, ka tajā mirklī nebija izejas? Izeja ir vienmēr. Pat no it kā strupceļa. Jautājums ir tikai par to, vai mēs meklējam izeju vai arī nolaižam rokas un neko nedarām. Jebkurš notikums, pat it kā bezizejas strupceļš, atstāj pēdas turpmākajā dzīves laikposmā. Krājkasīte pieredzei. Pieredzei, kuru nodot tālāk.
Garāmejot prātā ienāk sievietes, kuras dzemdē mazu kunkulīti, mazu brīnumu, un pēc dzemdībām atsakās no šī brīnuma, atstāj viņu augt un pilnveidoties bez viņas līdzdalības. Motivācija? "Sadzīves apstākļi slikti", "Neesmu gatava mātes lomai", "Man nav nokārtota dzīve, nevarēšu pavilkt". Un daudzi citi tamlīdzīgi argumenti. Muļķības. Aiz visādiem vārdiem maskēta negribēšana uzņemties atbildību. Dzemdības taču ir mirklis salīdzinājumā ar turpmāko dzīvi. Galu galā, ja nav vēlmes, iespējas un kas nu tur vēl, ir kontracepcijas iespējas. Bet ja nu ir sanācis "iekrist", tad "vilciens aizgājis", bet bērns un atbildība "pienākuši". Visa pārējā "ne...." motivācija ir tikai personiskais slinkums un nevēlēšanās ko mainīt savā dzīvē. Par šerpu izsakos? Nē, bērns ir mirklis visai atlikušajai dzīvei. Mirklis, kurš: "Es pat nestādos priekšā, kā dzīvoju pirms viņa atnākšanas". Mirklis, kurš varbūt tiek iedots tikai vienu reizi. Ne visām sievietēm ir dots šo brīnumu sagaidīt vairākas reizes, daudzām liktenis "piespēlē" tikai vienu bērnu, daudzām pat viens netop dots...
Neatsakieties no lietām, vietām, notikumiem un cilvēkiem, kuri ienāk jūsu dzīvēs. Katrai lietai, vietai, notikumam, cilvēkam jūsu dzīvē ir nozīme. Kāda? Izpratne pienāks kaut kad, pēc kāda laiciņa. Ja nepienāks uzreiz...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru