otrdiena, 2013. gada 13. augusts

Eitanāzija

Praktiski visā pasaulē eitanāzija ir aizliegta ar likumu. Cilvēka dzīvība esot svēta. Bet...
Dzīvība vispār ir svēta. Tikai - reizēm nākas nogalināt, lai izdzīvotu. Lauva nogalina, lai paēstu; mēs nokaujam cūci, lai paēstu. Kāds mūs nogalina, lai paēstu. Vai - vienkārši nomirstot pabarojam tos, kas pārtiek no maitām, kritalām. Maitu lijas, hiēnas Āfrikā, tārpi kapos zem zemes.....Dabas likums un lietu kārtība.
Jā, dzīvība ir svēta, bez vajadzības nogalināt nedrīkst. Ne velti pirmatnējās tautas lūdza dzīvnieka garam piedošanu par to, ka viņu nogalinājuši. Jo ēst vajag pašam, bērnam, sievai, brālim.... Lauva, leopards nogalina tikai tad, kad gribas ēst un to, kuru izdodas noķert.
Mūsu sabiedrībā vieglu roku dod glābējšprici sunim, kaķim, zirgam situācija, kad ir skaidrs - tam zvēriņam savādāk nav iespējams palīdzēt; turpmākā dzīve būs mokas zvēriņam un tiem, kas viņu mīl. Medicīnas kapitulācijas, bezspēcības gadījumā. Protams, ar šo glābējšprici palicējiem ir jāsadzīvo. Tā nu tā daba ir iekārtota. 
Un cilvēks? Kas viņu padarījis par priviliģētu uz pārējās pasaules fona? Tikai tas, ka ēd ar karoti un dakšiņu un izgudrojis visādus pribambasus savas dzīves ērtību nodrošināšanai? Bulšits.
Man daudzi tuvi cilvēki ir mocījušies slimības izraisītās sāpēs situācijā, kad medicīna ir bezspēcīga. Kad medicīna spēj vienīgi ar dažādiem pretsāpju līdzekļiem paildzināt mokas un tikai. Vēzis tikai retos gadījumos ir ārstējams, reti kad palīdz operatīva iejaukšanās, jo perēklis un metastāzes ir pietiekami lokāli koncentrētas un nav recidīva pēc operatīvās iejaukšanās. Likumdevēji ir sasējuši rokas vēža slimnieka - neglābjami agonizējoša cilvēka ārstam un tuviniekiem.
Protams, ar šo glābējšprici palicējiem ir jāsadzīvo. Un tam ir jābūt kolektīvam lēmumam - ārsta, slimnieka, tuvinieku lēmumam.
Es gribu glābējšprici situācijā, kad nav cerību uz izveseļošanos. Kad turpmākais sola vienīgi sāpes, gultas režīmu, dienu skaitīšanu līdz atbrīvojošam finišam - jo medicīna ir bezspēcīga. Tuvākiem varbūt nosāpēs, bet dzīve taču turpinās.....

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru