Tikko noskatījos britu filmu pēc Ļeva Tolstoja romāna Anna Kareņina motīviem. Pirms tam, vēl februārī, biju skatījusies šī romāna iestudējumu mūsu pašu Nacionālajā teātrī. Vēl pirms tam - skolas gados lasīts literatūras hrestomātijā kā skolas gadu obligātais skatījums.
Man ļoti patika šī ekranizācija. Ļoti krieviskā noskaņā un nav zaudēts nekas no nacionālā kolorīta.
Filmas režisors Džo Raits, aktieru ansamblis - vienkārši burvīgs un spēcīgs. Filmas iznākšanas gads - 2012.
Par pašu darbu runājot. Skolas laikā mums mācīja, bikstīja, ka Anna Kareņina ir nesaprastā cietēja, kas mīlestības dēļ palec zem braucoša vilciena. Toties noskatoties filmu un izrādi kļuva skaidrs, ka šajā darbā cietēji ir abi vīrieši - Kareņins un Vronskis.
Krietni palutināta muižnieku dzimtas atvase Anna bez īstas mīlestības aprecas ar Kareņinu, jo kā visām meitenēm - gribas tos kāzu zvanus un balto kleitu. Pēc dažiem gadiem tiek satikts Vronskis un Anna iemīlas ne pa jokam. Bet....
Abi vīrieši, katrs savādāk, mīl Annu. Sabiedrības normas tolaik bija savādākas, nekā tagad, bet viņas bija, sabiedrības viedoklis pastāvēja....
Anna, izlutināta un pārtikusi būtne, no garlaicības pamet vīru, iemīlas jaunā virsniekā... Pa ceļam tiek abiem vīriešiem sačakarēta esība un pati svaidās savās kaprīzēs.... Kur tad ir tā tīrā mīlestība, ja mēs nedzīvojam tukšā mucā? Anna Kareņina - sieviete, kas nenovērtēja to, kas viņai bija dots, un tāpēc viņas dzīve beidzās tā, kā beidzās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru