otrdiena, 2020. gada 29. septembris

Ir rīts un mani velk uz filozofiju

  1. Nupat LETA's ziņās lasīju, ka visā Latvijā daudzās skolās trūkst skolotāji. Kur tad paliek tie, kas beidz Liepājas Pedagoģisko augstskolu un LU Pedagoģisko fakultāti? Abiturienti noteikti nav mazskaitlīgi. Šeit labi noderētu norīkojumu sistēma, par kuru rakstīju jau agrāk. Tad skolotaju netrūktu. Un nebūtu jāslēdz daudzas skolas vai arī ar rīkojumu vidusskolas jāpārveido par pamatskolām.
  2. Arī ārstu daudz kur trūkst. Bet Paula Stradiņa medicīnas augstskolu taču katru gadu beidz daudzi jaunieši. Noderētu tā pati norīkojumu sistēma. Tad daudzām mazpilsētu slimnīcām un poliklīnikām nebūtu savus pacientus jāsūta uz Rīgu vai citām vietām pie pašu iestādē iztrūkstošā speciālista.
  3. Par satiksmes uzlabošanu un sakārtošanu tā, lai pilsoņi no vienas mazpilsētas tiktu uz citu mazpilsētu pa tiešo, nevis veiktu kaut kādas apkārtceļu manipulācijas, arī esmu rakstījusi. Un tas pie viena nedaudz palētinātu transporta biļešu cenas. Manuprāt. Bet manis iepriekš rakstītais par šo tēmu acīmredzot lasītājiem nepatika. Tomēr - ja sabiedriskais transports cenās būtu pieejamāks, varbūt tad samazinātos privātā transporta pielietojums bez akutas nepieciešamības. Un gaiss kļūtu tīrāks. Nebūtu tik daudz izpūtes gāzu, kas rada smogu lielpilsētās.

svētdiena, 2020. gada 27. septembris

Šis un tas

  1.  Tagad ar LFFB priekšsēdi revidējam biedrības biedru sarakstu, lai būtu skaidrs, ar ko un kā darboties turpmāk. Ir vajadzīga reāla kopsapulce, lai atjaunotu pilnvaras esošai valdei, kurai termiņš "iztecējis". Pie viena var apspriest nākamās darbības biedrības esamībā. Stulbākais ir tas, ka gadiem ejot arvien grūtāk sadabūt cilvēkus uz sarunu. Daudzi ir atsaukušies, ka grib palikt biedrībā, bet uz kopāsanākšanu uzrodas visādas objektīvas atrunas. Un pārsvarā rīdzeniekiem. Interesanti, bet es no pasaules malas - Ludzas - kaut kā tieku, ja viss ir iepriekš sarunāts. Un Austris Kalniņš arī no Līvāniem tiek pie iepriekšējas sarunāšanas.
  2. Fox un Fox Live kanāli rāda 3 seriālus par uzgunsdzēsējiem, viņu darbu un smago ikdienu. Tie ir Čikāga liesmās, 911 un 19.ugubsdzēsēju depo. 19.depo neesmu skatījusies, man pietiek ar pirmajiem diviem. Daudz ko jaunu uzzinu par ugundzēsēju un glābēju dienesta struktūru Amerikā. Patīk arī, ka nav piemirstas cilvēku attiecības konkrētā ugunsdzēsēju daļā. Viss šis profesijas smagums kļūst tuvāks un saprotamāks, nekā līdz šim to iedomājos. Iesaku pasekot šiem seriāliem. Katra sērija ir atsevišķs notikumu virknējums, kurā ievijas nemanāmi arī iepriekšējo sēriju notikumi. Tas padara seriālus tuvākus un cilvēciski saprotamākus.
  3. Šad tad iekš draugiem.lv uzspēlēju kuģu kaujas. Spēle velk uz nostaļģiju un atgādina bērnību, jaunību, kad šī spēle arī bija modē, tik ar drusku vairāk kuģiem. Patīkami, ka ne viss vecais ir aizmirsts.
  4. Pa HNH kanālu (kas ir Krevijas kanāls) sestdienās un svētdienas skatos raidījmu Sledstvije vedut...16.20. Tas ir raidījumu cikls par diezgan skaļirm kriminālnoziegumiem, kas notika padomju laikos un par kuriem zināja notikumā iesaistītās teritorijas. Pārējiem par tiem nebija nekādu ziņu. Sanāk uzzināt ko jaunu par savas bērnības un jaunības laikiem. Tas ir raidījums, par kuru centās noklusēt vissavienības oficiālā prese. Iesaku atrast laiku to noskatītes. Katrā piegājienā ir stāsts par kādu atsevišķu notikumu.
  5. Gaidu pārrodamies dēlu no Balkāniem, kuros viņš apmeklēs divas valstis. Jau tagas FB ir izliktas bildes no vienas valsts. Varbūt tad izdosies viņu pierunāt atgriesties Rīgā. Mēs Ludzā dzīvojam jau gadu un kaut kas nesanāk un iet crazy. Vismaz man tā liekas. Katrā gadījumā ir jāizrunājas ar viņu.

sestdiena, 2020. gada 26. septembris

Pēdējā laikā man no rītiem kādas idejas nāk prātā

  1.  Par daudzām savām idejām un to praktisko pielietojumu esmu rakstījusi daudz. Linkot tagad neiesu, lasītāji gan jau atradīs visu manos iepriekšējos rakstos. Tik žēl, ka visi (nu, pa lielākai daļai) komentāri rakstiem ir nevis pēc būtības - par raksta tēmu, bet gan par pareizrakstību un alus bundžām attēla fonā, kur daudz nākas nevajadzīgi taisnoties. Lūgums lasītājiem - ja komentējiet, tad arī ko pēc būtības raksta tēmā uzrakstiet. Kļūdas rakstībā gan jau salabošu, bet kāda cita domas par būtību rakstā ir reizēm gana svarīgas.
  2. Latvijas Fantazijas un Fantastikas biedrība pašlaik ir kur iesprūdusi, jaunā lapa nav izstrādāta līdz galam. Pasākumi arī kur iesprūduši un nenotiek vajadzīgā apmērā ar nepieciešamo atdevi. Kopā ar pašreizējo valdes priekšsēdi mēģinām ko no jauna pasākt, pārvērst un uzlabot biedrības darbību. Ceru, ka sanāks. Gan jau par šo tēmu vēl rakstīšu.
  3. Ir tāda sajūta, ka Ludza ir miegaina veta. Par to jau laikam atkal esmu rakstūjusi. Nekas īpašs nenotiek. To nenotikšanu vēl veicina koronas vīruss, cīņa pret kuru uzliek dažus piesardzības aspektus. Tas, ka man gribētos, lai pilsētā notiktu kādi apmeklēti pasākumi, no manis vien nav atkarīgs. Ir jaiesaistās pašvaldībai ar savu gribēšanu vai kādām citām, ne īpaši valstiskām organizācijām. Pagaidām ir jāmeklē internetā pasākumi citās, Ludzai tuvākās pilsētās un miestos, interesantus pasākumus.
  4. Kā pielauzt dēlu atgriezties Rīgā - nezinu. Pagaidām viņš ir noskaņojies un dzīvi Ludzā. Un pašai aizbēgt no Ludzas - pagaidām materiāli pagrūti, kā arī tas, ka līgums par puikas asisēšanu man ie spēkā līdz nākošā gada jūlijam. Kaut kā mums šis laiks būs jānovelk. Neliela naudiņa no valsts jau pienāk untas ir zināms atspaids majsaimniecībā, kaut arī to jau varētu nokārtot arī jebkurā citā pašvaldībā, ja kas sanāktu.
  5. To, ka klimats starp Ludzu un Rīgu stipri atsķiras, konstatēju jau pagājušā ziemā. Kad Toms pirms Jaungada pasākumiem atbrauca pie mums uz Ludzu. Mums te šajā svētku starplaikā bija ziemīga ziema ar visu sniegu, Tiesa, abos svētkos sniega izpalika, bet pa vidam bija Sniegs un Ziema. Kaut žēl, ka ziemassvētki un Jaunaisgads iztika bez sniega. Un tomēr ziema pie mums bija kaut dažas dienas. Rīgā tās nebija vispār.

piektdiena, 2020. gada 25. septembris

Šis tas no rīta

  1. Uz Ludzas ziņojumu dēļiem meklēju kādus darba iespēju piedāvājumus. Pagaidām karajas tik tas sludinājums par dzērveņu lasīšanu, kur nu man ir out. Vel tur tiek puedāvāts darbs apbedīšanas birojā. Pārskatot savu garderobi šajā klimatā konstatēju, ka prezentatīvās izejamās drēbes ir maķentiņ novalkātas, aiz ko jāgaida uz oktobri, kad būs palielinātā pensija un tiks atdots viens parāds. Tad par samērīgu cenu varēšu sev iegādāties ko no apģērba un apaviem, lai varētu mēģināt pieteikties prezentatīvos darbos. Pagaidām tik atliek lauku darbi nelielos apjomos. Tik, cik spēju pavilkt.
  2. FB ir pilns ar enocijām par koronas vīrusu it kā tas būtu kādas karaliskas dzimtas. It kā nebūtu vēža slimnieku, AIDS un HIV inficēto, kuru ārstēšanā ir baltie plankumi un šīs slimības pamatā ir letālas jebkurā vecumā. Tad jau jātaisa vispārēja karantīna ar tiem diviem metriem un visu pārējo uz ilgiem laikiem. Ar domu, ka tas perespektīvā iznicinās cilvēkus kā sugu. Galu galā cilvēki mirst ne tikai no slimībam. Ir ceļu satiksmes negadījumi, ugunsgrēki un cita veida negatīvi notikumi, kuru rezultātā kāds iet bojā. Pat dzīvnieku populācijas. Atceramies kaut vai lielo Austrālijas ugunsgrēku, kuru apturēt bija pagrūti un kurā gāja bojā daudzas dzīvas būtnes, kas nespēja no tā izglabties objektīvu iemeslu dēļ. Šie spontānie mežu ugunsgrēki visā pasaulē iznīcina daudz vairāk dzīvību, nekā ir iespējams izglābt. Un, manuprat, letaluma ziņā šie ugunsgrēki paņem daudz vairāk dzīvību, nekā tas kroņa vīruss ar esošo statistiku.
  3. FB diezgan bieži uzpeld valdības lamāšana par kaut ko. Un tiek aizmirsts, ka mums nu ir tāda valdība, kuru paši esam savēlējuši bieži uzķeroties uz priekšvēlēšanu solījumiem. Cik no tiem tiek realizēti dzīvē? Kā reiz iztecās viens tautā zinams politiķis - kā var nesolīt! - pēcāk "piemirstot" ka solījumi ir jāpilda. Šai ziņā esmu skeptiska vēlētāja un nekad iepriekš nezinu, par ko vēlēšu pildot savu pilsoņa pienākumu.
  4. Vēl drusku par karantīnām. Veikalos un mājās tas nestrādā. Tie divi metri. par veikalu īpatbībām jau rakstīju. Bet kā mājās šos divus metrus ievērot? Un pašizolācija atbraucot no ārzemēm. Tad jau cilvēkam jaieslēdzas atsevišķā telpā, jālieto naktspods vajadzību nokārtošanai un pa durvju spraugu uzpurnī jāizsniedz mājniekiem trauka iztūrīšanai. Vai nav par šerpu? Māsa reizi pusgadā atbrauc atvaļinajumā lietas sakārtot šeit. Un to arī viņa dara, jo pašizolācijas laiks norītu viņas atvaļinājumu un lietas paliktu nenokārtotas līdz galam. Paldies dievam, ka viņa Nīderlandē dzīvo reģionā, kurš praktiski nav skarts ar to vīrusu tāpat kā musu Latgale (Latgalē tik dažas vietas ir skartas un arī tad nedaudz).

trešdiena, 2020. gada 23. septembris

Vēl drusku pie vakardienas

 Jā, nu sanāca man vakar ablomingo. Bet zināmā mērā otrreiz uzkāpu uz tā paša grābekļa.

Jau reizi aizbēgu no lauku mājām Iecavas pusē, jo sapratu, ka neturu lauku darbus. Ir zināma bremze ātrumā un nepierastums. Kā arī nav īstas pieķeršanās lauku darbiem strādājot priekš citiem.

Vakar domāju, ka kas būs mainījies. Bet nekā - rezultāts tas pats, kaut arī centos. Iznāca kā iznāca un tur nu neko nevar padarīt. Lai vai kā centos.

Tomēr pamazām iepazīstu lauku darbu sūrumu un spēju novērtēt tos, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību un cenšas būs saimnieki savā zemē. No sarunas ar saimnieku sapratu, ka viņam še, Krievijas pierobežā pieder lieli zemes gabali, kurus viņš cenšas izmantot pēc nozīmes - lauksaimniecībai ievērojot tirgus pieprasījumu mūsu valstī. Un arī Vidzemē viņam pieder zemes gabali, kuri tiek izmantoti lauksaimnieciskai ražošanai. 

Sveicami, ka daudz zemes pieder mūsu pašu bāleliņam un zeme tiek praktiski izmantota tieši lauksaimniecībai. Ārzemniekiem, kuri sapērkas pie mums īpašumus, īpaši jau laikam neinteresējas par sava īpašuma racionālu izmantošanu, kas nestu labumu gan pašam gan valstij. Kaut kāds nodoklis par zemi taču laikam jāmaksā un arī par ienākumiem no tās. Nezinu, bet man tā liekas.

Par vakardienu runājot. Neesmu dusmīga, ka man pateica NĒ šodienai un turpmākajām dienām. Lauku darbu pieredze papildinās kā arī savu spēju un iespēju izzināšanai ir nozīme.

otrdiena, 2020. gada 22. septembris

Neveiksmīgs mēģinājums lasīt lielās dzērvenes

Pirms pāris nedēļām pie viena no Ludzas ziņojumu dēļiem pamanīju sludinājumu, ka meklē ogu lasītājus lauku saimniecībā. Būšot jālasa lielās, selekcionētās dzērvenes. Piezvanīju un pieteicos. Tomēr kaut kādas darba iespējas un naudiņa ir vajadzīga. Man pateica, ka ogas vēl nav gatavas, būšot pēc divām nedēļām un tad man zvanīšot. Vakar vakarā piezvanija un sarunāju braukšanu šodien.

Agri piecēlos, lai izdarītu darbus kompī un savāktu lietas līdzņemšanai.

Bija ar vietējās satiksmes autobusu jābrauc uz Zilupi, kur mani autoostā sagaidīja saimnieks ar mašīnu un veda tālāk uz lauku, kurā ogas bija jāvāc. Krietns gabaliņš aiz Zilupes, praktiski pierobežā ar Krieviju. Tur mobilie sakari pārklājas - Latvijas un Krievijas. Kā saimnieks teica, labāk nezvanīt Latvijas robežās, jo varot gadīties ka sanākot, ka saruna notiek no Krievijas un tas jau sadārdzina telefona rēķinu.

Atpakaļ braukšanai sarunāju ar vienu meiteni, kas arī bija no Ludzas. Braukt nācās ilgāk, nekā uz dzērveņu lauku, toties atveda praktiski pie pašām mājām.

Ar pašu lasīšanu gāja kā pa celmiem. Iedeva spaini un maisu, kurā sabērt spainī salasītās ogas. Vēl figņu, ar kuru daudzi velk pa krūmiem un ātri salasa ogas - neērtība: ogas no krūma nenolasās visas, aparātiņš uzlasa daudz nevajadzīgās zāles tāpēc lasīju ar rokām. Un nespēju īsti saprast, kā citi tiek ar to figņu galā un nolasa ļoti daudz ogu ātros tempos. 

Lasīšana pati bija visai neērta - rāpo nu un plūc ogas. Noguru un jutos neērti citu lasītāju par saviem lēnajiem tempiem. Galarezultāts - sāku lasīt pirms desmitiem, kaut kur starp četriem un pieciem metu mieru. Pa visu dienu bija salasīti tikai 8 kilogrami ogu, kas naudas izteiksmē bija 3,60 eiro. Citi ar tiem aparātiniem rīkojoties salasīja krietni vairāk un attiecīgi arī saņēma pieklājīgu summiņu.

Biju nobriedusi braukt uz turieni arī rītu un pacensties vairāk salasīt. Piezvanīju saimniekam, lai pateiktu, ka rītu būšu. Viņš tomēr bija noskaņots uz NĒ. Motivācija - nemokiet sevi.

Katrā gadījumā, kaut arī nenopelnīju daudz, tomēr kāda pieredze radās. Un sapratne, ka no krūmiem un kokiem auglus lasīt ir vieglak un ātrāk. Jaunībā pārbaudīts. Neesmu dusmīga. jebkura pieredze ir pieredze un savu spēju izzināšana.

svētdiena, 2020. gada 20. septembris

Par lietām, vietām un šo to citu

  1.  Par telefoniem un telefonsakariem. Savā ziņā tālsarunu pieteikšana ir atmiris fakts, Vismaz mūsu republikā un apmēram kopš1989. gada. Vēl 1988,gadā, mūsu luku mājās pie Pļaviņām dzīvojot, bija jādodas uz pilsētas pastu, jāpiesaka tālsaruna ar Rīgu uz noteiktu minūšu skaitu par attiecīgu samaksu. Drīz, protams, tas beidzās, jo Lattelekom savās struktūrās veica kaut kādus pārkārtojumus. Tagad, mobilo sakaru ērā, var brīvi piezvanīt kaut uz Austrāliju no jebkuras Eiropas vietas. Bet par pašiem telefoniem runājot - reti kur ir saglabājušies stacionārie telefoni ar pa apli uzgriežamu numuru. Cilvēki pa lielo ir pārgājušiuz mobilajiem telefoniem. Un te nu ir viena īpatnība. Pat sirma vecuma cilvēki pārvalda mobilā telefona lietošanas pamtprincipus, jo jaunāks cilvēks, jo vairāk fīču viņš telefonā izmanto. Visumā, cilveki zina, kā mobilo telefonu izmantot kā saziņas līdzekli. Toties par mūsdienu jaunatni drusku jāpasmaida. Viņi vairs īsti neprot izmantot stacionāros telefonus. Ja mobilajam vispirms sastāda numuru un tikai tad paceļ klausuli, tad ar stacionāro ir otrādi - vispirms jāpaceļ klausule un tikai tad jāsastāda numurs. Vēl drusku no vēstures mūsu reģionā. Pirmie monilie telefoni, kas te parādījās, bija šausmīgi dārgi un bija čemodāniņš, kurā ietilpa klausule un numura griežamā ripa. Vēlāk, nu jau drusku lētāki, parādījās mobilie "ķieģeļi". Tik pamazām, palēnām aparāts kļuva mazāks, lētāks un jaudīgāks.
  2. Par dažām grūtībām. Es samērā bieži mēroju ceļu no/uz Ludzu. Pedējā laikā esmu ievērojusi, ka man aizvien grūtāk savākties un braukt uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Ludzu. Nogurdina stundas, kas pavadītas ceļā. Stāvēt vilcienā vai autobusā gan nesanāk, jo parasti ierodos pieturā diezgan laicīgi un izdodas apsēsties. Bet vienmer, nonākot ceļa galā ir vēlme uz brītiņu atlaisties un atelsties. Varbūt savu artavu šai sajūtai dod tas fakts, ka mājās parosos un līdz veikalam izskrienu rīta cēlienā, visu atlikušo dienas daļu - dīvāns, televizors, ledusskapis, tualete. Mazaktīvs dzīvesveids.Kā arī tas, ka jaunāka nepalieku. ir jau pāri pusgadsimtam.
  3. Ievērotās pozitīvās darbības. Braukājot uz Rīgu un atpakaļ vērojams liels pilsētvides sakopsanas process. Pamatā tas skar ceļus, ielas. Noris aktīva šo vietu sakārtošana visā republikā. Nu, vismaz tajās pilsētās, kurām braucu cauri ar sabiedrisko transportu un arī pašā Ludzā. Un labots tiek kārtīgi, nevis tikai bedrīšu pielapišana. Tas priecē, jo valsts beidzot atradusi līdzekļus sakopties. (Varbūt pašvaldības, bet principā jau vienalga - satiksmes uzlabošana ir jūtama).
  4. Par karantīnām. Viss tas jampadracis ap koronas vīrusu nu nekādi nevar beigties. Man pret viņu ir kaut kādas aizdomīgas jūtas. Labi, Latvijā šis vīruss plosījās samērā nekaitīgi. Pasaules kopējā reitingā Latvija ir pozitīvisma un brīvības augšgalā. Bet mūs tacu katru gadu, katru brīdi "apciemo" kaut kādi vīrusi, kas reizēm paņem dzīvības. Varbūt ieviest vispārēju karantīnu pret vīrusiem un to izplatību tādējādi iekonservejot, apturot zināmu daļu cilvēces attīstības? Vakcīnas? Bet visi vūrusi jau mutē un nekad iepriekš nevar noteikt mutācijas veidu un tad katru gadu no jauna jaizgudro vakcīna pret vīrusu, kurš nākošajā gadā būs savadāks. Manuprāt, kaut kāda bezjēdzība.

Biedrība atkal pulcējas un spriež

 

otrdiena, 2020. gada 15. septembris

Dažas domas par to, kas pašlaik notiek

  1. Jeburās vēlēšanās jebkura parstija, cilveki tajā, cīnās par varu un visu ar to saistīto. Protams, pa šiem neatkarības gadiem pa lielo ir nomainījušās politiku paaudzes, daudzi vecā kaluma politiķi iz nogajusi mala un nodarbojas ar ko privātu un dzīvo savu, ne pārāk publisku dzīvi. Tomēr daudz kas no Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem politikā ir palikuši un vēlētājs parastais bieži putrojas un īsti nezina, par ko balsot. Partiju programmas un turpmākās darbības uzstādījumi tomēr daudz neatšķiras. Visu izšķir sarakstā esošās personības. Vidusmēra balsotājs balso par personālijām, nevis partiju programmām. Zinu, būt par politiķi uz vadīt valsti tā, lai visiem būtu labi un būtu zelta vidusceļš, nav viegls darbs, ne velti viņiem ir tās lielākās algas. Tomēr, pie viena, gribas teikt - nu nelieniet politikā, ja izglītība to neļauj un prasmes ir visai zemas. Tagad, vismaz, LU ir kurss, kurš sagatavo nākamos politiķus, daudz ko var tīri praktiski iemācīties no tiem kolēģiem, kuri jau pietiekami ilgi "sēž" valdībā. Jebkurai profesijai bez izglītības nepieciešama arī praktiskā pieredze. Iegūs visi.
  2. Manuprāt, nepieciešams sakārtot mazpilsētu biežāku saskarsmi ar Rīgu. Vilciens vai autobuss - nu, kāda tur starpība. Savādāk sanāk, ka mazpilsētas zināmā mērā ir atrautas no visiem politiskajiem, ekonomiskajiem un citiem procesiem. Protams, ir telefona sakari, bet problēmas jau tas neatrisina. Tas ir dudzšķautnains jautajums. Arī darba jautājums. Daudzi no vienas mazpilsētas brauc uz citu, tuvako mazpilsētu, lai atrisinātu šo darba jautājumu. Vai ir tik grūti mazpilsētās atvērt kādus valstij būtiskus uzņēmumus? Vai arī piešķirt šīm pašvaldībām līdzekļus kādas programmas izstrādei? Kā arī beigt bezjēdzīgo taupīpas režīmu un palielināt sabiedriskā transporta kustību starp pašvaldībam, pilsētām Latvijā? Ja nepietiek ar pasažieru iemaksām, vi tad mūsu valsts ir tik nabaga, ka nevar līdzfinansēt satiksmi valstī?

ceturtdiena, 2020. gada 10. septembris

Dažas domas rīta agrumā

  1. Lasa mani daudz, tik komentāri izpaliek. Vai tiešām visiem viss apmierina manos tekstos un nav ko iebilst vai piebilst? Feizbukā šajā ziņā lielāka aktivitāte, kaut arī FB man nepatīk un to izmantoju ļoti šaurā aspektā.
  2.  Daudzus saitus pārskatot, rodas sajūta, ka bez dzeltenās preses un koronas vīrusa nekas vairāk nepastāv. Visi "cepjas" gar publisko personu privāto dzīvi un vīrusa esamību. Tāda sajūta, ka pasaule apstājusies un nekā cita vairs nav.
  3. Ne reizi vien esmu teikusi, ka Ludza mani sāk kaitināt. Pilsētele ar gandrīz 8 tūkstosiem cilvēku, kur rads rada galā. Man pūlas iestāstīt, ka še pilns ar dzērājiem un narkomāniem (pierobežas pilsētelē daudz vieglāk sadabūt kontrabandas preci, nekā kur citur, vietējie zina ceļus un neceļus kā Terehovā apiet oficiālo muitu un likuma radītās nepatikšanas). Dažus dzērājus un bomžus esmu manījusi - tos zina visa pilsēta, jo viņu nav daudz. Narkomānus gan nav izdevies sastapt. Varbūt nemāku tos atpazīt.
  4. No baumām dzirdēju, ka esmu jau ierakstīta vietejos dzērājos. Apmeram kā šeit laiciņu atpakaļ. Nesāku taisnoties. To, ka dēlam kopš pasķiršanās ar viņa pasiju ir pārgājusi patika izkustēt no mājas bez īpašas nepieciešamības, nevienam neieskaidrosi. Un tas, ka veikalā nopērku aliņu viņam (tiesa, pirms tam viņš ļoti pārliecina, ka vajag), nevienu neinteresē. Redz to, ko redz un viedoklis gatavs. Un ej nu iestāsti, ka neesi rūtaina govs.
  5. Pa šiem drusku vairāk kā diviem gadiem pamazām tieku vaļā no parādiem, kurus neapdomīgi uztaisīju bagātajos gados. Maz ir palicis. Ceru, ka dēlam spēšu atstāt parādiem neapgrūtinātu naudas mantojumu.
  6. Vasara paskrējusi aulekšiem. Tikko bija ceriņziedu laiks bet nu jau septembris pilnās burās. Kur palikušu jūnijs, jūlijs un augusts? Bērnībā, jaunībā vasaras likās mūžību garas. Jo vairāk gadu, jo ātrāk skrien laiks.
  7. Joprojām meklēju darbu pēc savām spējām. Pagaidām neizdodas. Ludzā ik pa brīdim kādā veikalā parādās sludinājums uz durvīm, ka tiek meklēta pārdevēja vai kasiere. Man tas diemžēl ir garām. Negribu krāmēties ar svešu naudu un precēm, kas reizēm mājās pietrūkst. Negribu krista kārdināšanā un iekulties nepatikšanās. Citus piedāvājumus pagaidām nemanu. Būs jāpaskatās, kas darās Rēzeknē šajā jautājumā, jo Rēzekne ir pusstundas braucienā ar autobusu no Ludzas.

trešdiena, 2020. gada 9. septembris

Par padomjlaikiem

Feizbukā "panesusies" diskusija par padomjlaikiem. Nesākšu tos īpaši cildināt. Tikai pamēģināšu tos salīdzināt ar mūsdienām.

Mēs augām, dzīvojām tajos laikos, kad mājās runāja vienu, uz ielas, skolā, darba vietā ko citu (stukači bija visās iespējamās darbavietās). Tomēr bija zināma stabilitātes sajūta. Zinajām, ko no valdības gaidīt, zinājām kādas būs cenas veikalā un ko var dabūt tikai "zem letes". Zinājām, ka uz ārzemēm dodoties ekskursijas braucienā cilvēku parasto stūra mājā pārbaudīs, apkraus ar jautājumiem. Un ekskursijās laida vispirms uz Eiropas socvalstīm un tikai tad, pēc ieskatiem, palaida uz kādu no kapvalstīm. Protams, šajās ekskursijās bija iegrožota pārvietošanās un kontaktu ar vietējiem iespējamība. Bet tomēr bija iespēja redzēt pasauli ārpus PSRS.

Mēs zinājām, ka mācīties un ārstēties varam par brīvu. Protams, kukuļošana pastāvēja arī tajos laikos, bet nebija tik acīmredzama un bezkaunīgi uzkrītoša. Tagad maksā ne tikai par ārstēšanos un mācīšanos, bet arī gatavo vidusmēra aploksni. Un tas ir norma. Valsts cīņa pret aploksnēm ir vienkārši "ķeksīša" līmenī. Jo neviens nebaidās. Sodi par kukuļošanu ir paviegli. Bet tolaik varēja arī uz Sibīriju nokļut. Un šis arguments jau ir nozīmīgs.

Ja ievērojām spēles noteikumus, varēja puslīdz droši izdzīvot un dzīvot. Valdība bija stabila, likumdošana stabila un nemainījās pēc mēness fāzēm. Tagad - ievēli nu to valdību. Katra jauna valdība kaut ko droši ka grozīs likumos, līkumos konkrētībā un aizmirsīs, ka arī vēlētājiem vajadzīga kaut kāda stabilitāte, nevis tikai solījumi. Un tad nav ko brīnīties par neapmierinātības pilnām protesta akcijam un tamlīdzīgām būšanām. 

Jaunatnei, kura studēja, bija skaidrība, ka viņiem pēc studiju beigšanas būs garantēta darba vieta. Varbūt ne tieši Rīgā, bet būs. Piecus gadus, kas jāatstrādā par izglītošanos. Un šo gadu laikā varēja, ja gribējās, pameklēt darba vietu kur citur. Noteikti nebija ar diplomu zobos jāskraida pa pasauli darbu meklējot. Lidz ar to darbavietās bija garantija, ka ik pa brīdim "ieplūdīs jaunas asinis" ar jaunam idejam un jaunu pieeju darāmajam. No tagadējiem laikiem atceros, ka reiz Liepājas pedunstutūtam bija prakse dzēst studentu kredītus, ja tie piecus gadus nostrādā specialitātē. Nezinu, kā ir tagad.

Par vienu jautājumu man mūslaikos ir neskaidrība. Laulības parasti notika kādā valsts iestādē, tur pat tās šķīra, ja prasīja situācija. Tagad daudzi laulājas baznīcā, bet šķiras valsts iestādē. Cik zinu, baznīcā veiktā laulībā ir uz mūžu un nešķirama. Gadus atpakaļ, sekojot līdzi laikam, baznīca pieņēma lēmumu ģimenes izjukšanas gadījumā oficiāli to uzskatīt par spēkā neesošu, ja abas puses ierodas laulību vietā un izsaka savu vajadzību. Kā ir tagad, nezinu. Un vai pasaulē un mūsu valstī šo punktu ievēro?

Par baznīcu runājot - liela daļa mūsu valstsvīru ir uzauguši padomjlaikos ar padomjlaikos iegūtu izglītību un attieksmi pret baznīcu. Man īsti nepatīk un kaitina tas fakts, ka tagad, šajos laikos, valstsvīri pēkšņi ir kļuvuši dikti ticīgi un bariem dodas uz baznīcu dažādos valsts svētkos vai kā citādi. Izskatās pēc kažoka mešanas uz otru pusi un neraisa ticību viņu pēkšņajai dievticībai.

otrdiena, 2020. gada 8. septembris

It kā daudz kas

  1.  Domājot par savu dzīvi līdz pat šim vecumam saprotu, ka esmu dzīves laikā pieļāvusi daudzas kļūdas un likusi saviem tuviniekiem vilties daudzās lietās. Viņi man ir ticējuši un uzticējušies bet esmu pievīlusi. Ne tikai mūžībā aizgājušos vecākus bet arī dēlu. Esmu mēģinājusi sakārtot sevi un savu dzīvi nepievēršot vai maz rēķinoties ar tiem, kas man blakus un mīl mani. Tagad, kad vecums jau ir pāri pusgadsimtam, mēģinu savas kļūdas mazināt, kā salabot attiecības ar tiem, kas vēl palikuši man blakus. Smagi iet, bet ko lai dara. Uzticēšanos ir viegli pazaudēt, bet atgūšana vienmēr rada grūtības.
  2. Reizēm, kad dienas rosīšanās pa un ap dzīvokli ir drusku apnikusi, paskatos televizoru. Kaitina reklāmas, kas raidījuma vidū tiek rādītas un reizēm ilgst minūtes desmit. Pa to laiku paspēju vēl ko pie mājas padarīt vai kā citādi aizpildīt laiku. Vienīgais kanāls, kurā iztrūkst reklāmu, ir krievu TNT. Tajā var paskatīties mūslaiku krievu detektīvus bez reklāmas pauzēm. Skrējiens uz tualeti vai uz balkonu uzpīpēt sanāk uz sižeta rēķina un tad ir jāmēģina tikt līdzi notiekošajam. Vieglāk ir skatīties filmas datorā - tur iztrūkst reklāmu un filmu nopauzēt var jebkurā brīdī, kad nepieciešamība liek atrauties no filmas. Tikai nelaime tā, ka mani laptopi viens pēc otra "nomira" dabiskā nāvē, un tagad dators ir jādala ar dēlu. kamēr radīsies iespēja tikt pie sava laptopa.
  3. Daudzi no interneta lietotājiem patlaban no draugiem.lv "pārvākušies" uz FB ar motīvu - tur vairāk tautas un komunikācija savādāka. Esmu abos un man šī draugu būšana liekas tuvāka un saprotamāka. Pārskatāmāka. Daudzi mani paziņas ir tur palikuši šī paša iemesla dēļ. Un redzu, ka tur diskusiju grupās aktivitāte nav mazinājusies. Tiesa, pa draugiem.lv vairāk rosās vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki, jaunatne vairāk pa FB, viņiem tur atkal vieglāk un saprotamāk. Pie vainas laikam angļu valoda, kas mūsdienu jaunajai paaudzei ir daudz saprotamāka, nekā manai paaudzei. Un FB piedāvā iespēju komunicēt šajā valodā. Tiesa, nedaudz (tas drusku par maigu teikts) kaitina tas, ka latviešu zēni un meitenes savā starpā reizēm komunicē nevis dzimtajā, latviešu, valodā, bet anglu valodā. Tad reizēm "uzsprāgstu" un strīdos par dzimtās valodas nelietošanu. Var jau mani saukt par piekasīgu tanti, bet dzimtā valoda vienmēr būs prioritāra, pārējās svešvalodas - pakārtotas. Reiz jau par to rakstīju un diezgan smagi.
  4. Lielumlielais vairums interneta onlainspēlētāju spēlē speles, kurās tiek šauts un notiek arī cita veida vardarbība. Tie pārsvarā ir junieši, vai tie, kuriem ap 30. Man pašai labāk patīk mierīgākas onlainspēles. Savu paziņu lokā zinu tādus, kas no onlaink­āršu spēlēm "nelien laukā" un pat ar to naudiņas sapelna. Man pašai patīk reizem uzspēlēt "kuģīšus", kurus piedāvā draugiem.lv. Pirms tam spēlēju fermu, kuru piedāvāja gan draugiem.lv gan arī inbox.lv. Mierīgas spēles, bez vardarbības um samudžinātiem "kvestiem". Tiesa, uz mums, kas spēlē šīs mierīgās spēles, skatās kā uz dinozauriem. Nu, bet gaumes izvēle. Un reizem ienāk prātā - jaunā paaudze ir tieši tāda, kādu nu mēs to esam izaudzinājuši....

pirmdiena, 2020. gada 7. septembris

Daži nezinu un varbūt

  1. Rakstu samērā daudz. Citreiz dažus mēnešus nemaz, citreiz katrā mēnesī ir vairāki raksti. Par dažādām tēmām. Komentēru ir pamaz. Galvenokārt tie attiecās uz manu pareizrakstību un alus bundžām fonā vai man rokā. Parasti tie bija aizrādījums un taisnošanās. Par nopietnākām tēmām tik daži komentāri, kas neprasa atbildi vai arī nezinu, ko un kā atbildēt. Vai tešām mani lasošai tautai nav ko iebilst/piebilst pie manis izteiktām nopietnākām domām?
  2. Pamazām, kad "uzpeld" vai pati savus rakstus caurskatu, laboju tās drukas kļūdas, par kurām tika pelnīti aizrādīts. Ceru ka pamazām salabošu. Ar pārlinkošanu ir drusku savādāk. Tekstos ir daudz linku, kas "aizved" uz LFFB lapu, bet tie ir novecujuši un aizved nekurienē. Lapa ir mainījusi savu dizainu un līdz ar to arī linki uz tekstiem ir savādāki. Tuvākā laikā sazināšos ar lapas pašreizējā dizaina autoru un noskaidrošu, kādas izmaiņas ir vēl paredzētas un tad sākšu pārlinkot pamazām.
  3. Patlaban mans blogs ir piesaistīts AdSense reklāmām, kuras redz tie, kas nav atslēguši reklāmu opciju savā blogā. Var jau būt, ka savā tekstu sadaļā neatteikšos no kāda pasākuma vai lietas pareklamēšanas. Ne jau par velti, par ko simbolisku. Bet par to rakstiet privāti uz tulkotekstus@gmail.com vai zvaniet uz manā profilā norādīto telefona numuru. 
  4. Varbūt palikšu vēl kādu laiku Ludzā, kaut arī sirds velk atpakaļ uz Rīgu. Ir daži iemesli, kuru dēļ man tuvākajā laikā Rīga kā mītnes vieta "nespīd". Dēls negrib uz Rīgu, viņam pietiek ar tiem dažiem izlēcieniem uz lielpilsētu no kuriem viņš atbrauc ar "tuvākā laikā negribu, man tā vieta ir līdz kaklam" sajūtu. Un pie viena puika šeit ir noformēts par manu asistentu dažiem nepieciešamiem gājieniem. Līgums ir līdz nākošā gada jūlijam. Varbūt pēc tam kas mainīsies. Nezinu.
  5. Ja izdotos no pašvaldības saņemt kādu pašvaldības dzīvoklīti, varbūt tas ko mainītu. Pagaidām rādās, ka te visa dzīvojamā telpa ir prihvatizēta un izpirkt kādu dzīvokli nav mūsu finansu robežās. Tam traucē arī vēl līdz galam nenomaksātie banku parādi, kuros abi esam muļkīgi iegrābušies bagātajos gados. Mani vismaz virzās uz likvidācijas pusi pa daļām tos atdodot. Nezinu, kā ar tiem sastāv dēlam. 

piektdiena, 2020. gada 4. septembris

Alkoholisms un narkomānija

1. Visās pasaules valstīs par alkoholiķiem un narkomāniem ir pieņemts uzskatīt tos, kas šīs apreibinošās vielas uzņem lielos daudzumos. Tādos, kas traucē darbam un sadzīvei. Bet jebkurš narkologs jum pateiks, ka alkohols un tabaka ir tādas pat apreibinošās vielas, kā visas citas, kuras ļoti daudzās vietās ir aizliegtas un jebkurā valstī tiek ievestas kā kontrabanda.

2. Manuptāt, alkoholiķis un narkomāns ir jebkurs no mums pat ja alkoholu un cigaretes lieto tikai svētku dienas un dienās retās. Tātad atkarīgais. Ja ir vēlme uzturet sabiedrību veselu un brīvu no alko un narko atkarības, būtu jāaizliedz arī alkohols un tabaka visās tas izpausmēs.

3. Tas, protams, neapturētu nelegālo alko un tabakas plūsnu uz valstu robežām. Visa narko nelegalitāte darbojas un darbosies tik ilgi, kamēr tas kādam būs izdevīgi. Lai vai cik cītīgi un godīgi darbotos muitnieki uz robežām, tā ir tikai maza daļiņa no visas narko plūsmas, kuru izdodas apturēt. Narko bonzām jau sen ir izstrādāti ceļi un neceļi, kā savu "produkciju" nogādāt kādā konkretā vietā.

4. Muitā uzķeras tikai "sīkās zivis". Ja visas pasaules valstis kārtīgi un nepiespiesti u.c.tml. uzspiestu uz visiem narkotisko un apreibonošo vielu ražotājiem, sabiedrības veselības jomā būtu lielāks ieguvums. Bet, par nožēlu, alko un tabakas tirdzniecība ienes katrai valstij palielus nodoklus, arī noķertie citu narkotisko vielu pārvadātāji sodos valstij ienes palielu naudiņu. 

5. Tādējādi, manuprāt, ir pašā saknē jāmaina valsts attieksme pret jebkuru apreibinošu vielu. Neņemot vērā attiecīgā pilsoņa vecumu un dzimumu. Un ir japieņem konkrēti mēri pret jebkuru apreibinosu vielu ražotāju. Galu galā, arī tas, kurš iedzer un uzsmēķē tikai svētku dienās un citās brīvdienās, ir šo apreibinošo vielu atkarīgais. Ta nu tas ir.

6. Un pie viena katrai valstij būtu cītīgāk jāpiedomā pie tā, kā nodoklos un PNV iegūtu naudiņu nebendējot tautas veselību. Bet tas laikam ir par daudz prasīts no politiķiem. Tiem jau sava kabata tuvaka.

Seriāls "Kā jums pakalpot"

Diezgan pavecs angļu seriāls, ko tagad ap 16.00 rāda TV6. 70to gadu beigu vai 80to gadu sākuma. Reiz jau rādīts Latvijas TV un ir tulkots latviesu valodā. Kvalitatīvi ierunāts. (Par Gredzenu pavēlnieka triloģijas tulkojumu un ieskaņojumu latviešu valodā man joprojām ir iebildumi un nespēja šo triloģiju skatīties latviesu valodā ieskaņojuma zemās kvalitātes dēļ). 

Darbojas dažādu paaudžu aktieri un ir iespējas izpausties vecākā gadagājuma aktieriem. Humors tīri angliski šarmants. 

Visa darbība noris lielveikalā. Pārdevēju savstarpējās attiecības, ekscesi pircēju apkalpošanā, darbinieku saskarsme ar lielveikala administraciju. It kā nekas īpašs, bet viss norisinās šarmanti un eleganti.

Ir vērts skatīties. Laba atpūta. Neesmu skatījusies, bet varbūt arī torentos var atrast. Bet nu katrā gadījumā Latvijas televīzija, TV6 ap 16iem.

otrdiena, 2020. gada 1. septembris

Šī gada 1.septembris un citas domas

  1.  Rīgā parasti ap šo laiku var redzēt daudz bērnu svētku drānās un ar krāsainiem puķu pušķiem. Es šorīt redzēju maz sapucētu bērnu ar puķu pušķiem dodoties uz skolu, kaut arī bērnu un pusaudžu manā galā ir padaudz. Var jau būt, ka abās Ludzā esošajās skolās 1.septembra pasākumi sākas drusku vēlak. Un daudzus skolasbērnus uz abām blakusesošajām Ludzas skolām no attālākiem rajoniem atved laicīgāk ar skolas autobusu, kuru, starp citu, es savā galā nemanīju. Tiesa, abas skolas atrodas praktiski netālu no manas dzīvesvietas kaut kur pa vidu starp manu māju un staciju. Jāpiezīmē, ka tās ir vienīgās skolas Ludzā. Citu vienkārši nav. Laikam nav vajadzības, pie bērnu skaita pilsētā pietiek ar šīm divām ēkām, kurām ir kopīgs sporta laukums (Būtu ļoti interesanti uzzināt, kā skolas sadala sporta laukumu stundu sarakstus plānojot).
  2. Šonedēļ paiet gads, kā mēs esam pārvākušies uz Ludzu. Puiku nemaz nevelk atpakaļ un Rīgu. Man gan šāda vēlme reizēm uzpeld, kad uzzinu par kādiem pasākumiem Rīgā vai tās tuvumā. Vēl īsti neesmu tikusi skaidrībā, kā savu laiku saplānot, lai varētu kādu no šiem pasākumiem apmeklēt. Par cik dēls ir noformēts vietējā socdaļā kā mans asistents, kuram mani jāpavada uz dažādām vietām, ieskaitot pasākumus un tas ir jāatspoguļo papīros uzrādod konkrētu stundu skaitu katram gājienam gan uz oficiālām iestādēm, gan pasākumiem (kuri nedrīkst pārsniegt 2as stundas nedēļā) ir krietni jāpiedomā pie visādām kustībām un pasākumiem. Labi vēl, ka jāuzrāda tikai oficiālo iestāžu apmeklējuma čeki un vilciena biļetes, ja tā oficiālā iestāde ir Rīgā.
  3. Savās pastaigās Ludzu laikam esmu iepazinusi krietni daudz, sāk apnikt. Tāda pusaizmigusi mazpilsēta, kurā nekas dižs nenotiek. Pēc kaut kā vairāk jābrauc uz Rēzekni, Daugavpili vai Rīgu. Vienīgais, kas kretinē šajā situācijā ir ceļa nogrieznis vairāku stundu garumā (vienīgi Rēzekne ir apmēram pusstundas attālumā). Citādi - man ceļš ir par brīvu visā republikas teritorijā.
  4. Brīvdienās bija atbraucis Toms, varbūt nedaudz vēlāk saņemšu bildes no viņa fotoaparāta ar iepriekš neredzētām Ludzas ainavām.