Vēl drusku pie vakardienas

 Jā, nu sanāca man vakar ablomingo. Bet zināmā mērā otrreiz uzkāpu uz tā paša grābekļa.

Jau reizi aizbēgu no lauku mājām Iecavas pusē, jo sapratu, ka neturu lauku darbus. Ir zināma bremze ātrumā un nepierastums. Kā arī nav īstas pieķeršanās lauku darbiem strādājot priekš citiem.

Vakar domāju, ka kas būs mainījies. Bet nekā - rezultāts tas pats, kaut arī centos. Iznāca kā iznāca un tur nu neko nevar padarīt. Lai vai kā centos.

Tomēr pamazām iepazīstu lauku darbu sūrumu un spēju novērtēt tos, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību un cenšas būs saimnieki savā zemē. No sarunas ar saimnieku sapratu, ka viņam še, Krievijas pierobežā pieder lieli zemes gabali, kurus viņš cenšas izmantot pēc nozīmes - lauksaimniecībai ievērojot tirgus pieprasījumu mūsu valstī. Un arī Vidzemē viņam pieder zemes gabali, kuri tiek izmantoti lauksaimnieciskai ražošanai. 

Sveicami, ka daudz zemes pieder mūsu pašu bāleliņam un zeme tiek praktiski izmantota tieši lauksaimniecībai. Ārzemniekiem, kuri sapērkas pie mums īpašumus, īpaši jau laikam neinteresējas par sava īpašuma racionālu izmantošanu, kas nestu labumu gan pašam gan valstij. Kaut kāds nodoklis par zemi taču laikam jāmaksā un arī par ienākumiem no tās. Nezinu, bet man tā liekas.

Par vakardienu runājot. Neesmu dusmīga, ka man pateica NĒ šodienai un turpmākajām dienām. Lauku darbu pieredze papildinās kā arī savu spēju un iespēju izzināšanai ir nozīme.