Par padomjlaikiem

Feizbukā "panesusies" diskusija par padomjlaikiem. Nesākšu tos īpaši cildināt. Tikai pamēģināšu tos salīdzināt ar mūsdienām.

Mēs augām, dzīvojām tajos laikos, kad mājās runāja vienu, uz ielas, skolā, darba vietā ko citu (stukači bija visās iespējamās darbavietās). Tomēr bija zināma stabilitātes sajūta. Zinajām, ko no valdības gaidīt, zinājām kādas būs cenas veikalā un ko var dabūt tikai "zem letes". Zinājām, ka uz ārzemēm dodoties ekskursijas braucienā cilvēku parasto stūra mājā pārbaudīs, apkraus ar jautājumiem. Un ekskursijās laida vispirms uz Eiropas socvalstīm un tikai tad, pēc ieskatiem, palaida uz kādu no kapvalstīm. Protams, šajās ekskursijās bija iegrožota pārvietošanās un kontaktu ar vietējiem iespējamība. Bet tomēr bija iespēja redzēt pasauli ārpus PSRS.

Mēs zinājām, ka mācīties un ārstēties varam par brīvu. Protams, kukuļošana pastāvēja arī tajos laikos, bet nebija tik acīmredzama un bezkaunīgi uzkrītoša. Tagad maksā ne tikai par ārstēšanos un mācīšanos, bet arī gatavo vidusmēra aploksni. Un tas ir norma. Valsts cīņa pret aploksnēm ir vienkārši "ķeksīša" līmenī. Jo neviens nebaidās. Sodi par kukuļošanu ir paviegli. Bet tolaik varēja arī uz Sibīriju nokļut. Un šis arguments jau ir nozīmīgs.

Ja ievērojām spēles noteikumus, varēja puslīdz droši izdzīvot un dzīvot. Valdība bija stabila, likumdošana stabila un nemainījās pēc mēness fāzēm. Tagad - ievēli nu to valdību. Katra jauna valdība kaut ko droši ka grozīs likumos, līkumos konkrētībā un aizmirsīs, ka arī vēlētājiem vajadzīga kaut kāda stabilitāte, nevis tikai solījumi. Un tad nav ko brīnīties par neapmierinātības pilnām protesta akcijam un tamlīdzīgām būšanām. 

Jaunatnei, kura studēja, bija skaidrība, ka viņiem pēc studiju beigšanas būs garantēta darba vieta. Varbūt ne tieši Rīgā, bet būs. Piecus gadus, kas jāatstrādā par izglītošanos. Un šo gadu laikā varēja, ja gribējās, pameklēt darba vietu kur citur. Noteikti nebija ar diplomu zobos jāskraida pa pasauli darbu meklējot. Līdz ar to darbavietās bija garantija, ka ik pa brīdim "ieplūdīs jaunas asinis" ar jaunām idejam un jaunu pieeju darāmajam. No tagadējiem laikiem atceros, ka reiz Liepājas pedinstutūtam bija prakse dzēst studentu kredītus, ja tie piecus gadus nostrādā specialitātē. Nezinu, kā ir tagad.

Par vienu jautājumu man mūslaikos ir neskaidrība. Laulības parasti notika kādā valsts iestādē, tur pat tās šķīra, ja prasīja situācija. Tagad daudzi laulājas baznīcā, bet šķiras valsts iestādē. Cik zinu, baznīcā veiktā laulībā ir uz mūžu un nešķirama. Gadus atpakaļ, sekojot līdzi laikam, baznīca pieņēma lēmumu ģimenes izjukšanas gadījumā oficiāli to uzskatīt par spēkā neesošu, ja abas puses ierodas laulību vietā un izsaka savu vajadzību. Kā ir tagad, nezinu. Un vai pasaulē un mūsu valstī šo punktu ievēro?

Par baznīcu runājot - liela daļa mūsu valstsvīru ir uzauguši padomjlaikos ar padomjlaikos iegūtu izglītību un attieksmi pret baznīcu. Man īsti nepatīk un kaitina tas fakts, ka tagad, šajos laikos, valstsvīri pēkšņi ir kļuvuši dikti ticīgi un bariem dodas uz baznīcu dažādos valsts svētkos vai kā citādi. Izskatās pēc kažoka mešanas uz otru pusi un neraisa ticību viņu pēkšņajai dievticībai.