Par lietām, vietām un šo to citu

1.  Par telefoniem un telefonsakariem. Savā ziņā tālsarunu pieteikšana ir atmiris fakts. Vismaz mūsu republikā un apmēram kopš1989. gada. Vēl 1988,gadā, mūsu lauku mājās pie Pļaviņām dzīvojot, bija jādodas uz pilsētas pastu, jāpiesaka tālsaruna ar Rīgu uz noteiktu minūšu skaitu par attiecīgu samaksu. Drīz, protams, tas beidzās, jo Lattelekom savās struktūrās veica kaut kādus pārkārtojumus. Tagad, mobilo sakaru ērā, var brīvi piezvanīt kaut uz Austrāliju no jebkuras Eiropas vietas. Bet par pašiem telefoniem runājot - reti kur ir saglabājušies stacionārie telefoni ar pa apli uzgriežamu numuru. Cilvēki pa lielo ir pārgājuši uz mobilajiem telefoniem. Un te nu ir viena īpatnība. Pat sirma vecuma cilvēki pārvalda mobilā telefona lietošanas pamatprincipus, jo jaunāks cilvēks, jo vairāk fīču viņš telefonā izmanto. Visumā, cilvēki zina, kā mobilo telefonu izmantot kā saziņas līdzekli. Toties par mūsdienu jaunatni drusku jāpasmaida. Viņi vairs īsti neprot izmantot stacionāros telefonus. Ja mobilajam vispirms sastāda numuru un tikai tad paceļ klausuli, tad ar stacionāro ir otrādi - vispirms jāpaceļ klausule un tikai tad jāsastāda numurs. Vēl drusku no vēstures mūsu reģionā. Pirmie mobilie telefoni, kas te parādījās, bija šausmīgi dārgi un bija čemodāniņš, kurā ietilpa klausule un numura griežamā ripa. Vēlāk, nu jau drusku lētāki, parādījās mobilie "ķieģeļi". Tik pamazām, palēnām aparāts kļuva mazāks, lētāks un jaudīgāks.
2. Par dažām grūtībām. Es samērā bieži mēroju ceļu no/uz Ludzu. Pedējā laikā esmu ievērojusi, ka man aizvien grūtāk savākties un braukt uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Ludzu. Nogurdina stundas, kas pavadītas ceļā. Stāvēt vilcienā vai autobusā gan nesanāk, jo parasti ierodos pieturā diezgan laicīgi un izdodas apsēsties. Bet vienmēr, nonākot ceļa galā ir vēlme uz brītiņu atlaisties un atelsties. Varbūt savu artavu šai sajūtai dod tas fakts, ka mājās parosos un līdz veikalam izskrienu rīta cēlienā, visu atlikušo dienas daļu - dīvāns, televizors, ledusskapis, tualete. Mazaktīvs dzīvesveids. Kā arī tas, ka jaunāka nepalieku. ir jau pāri pusgadsimtam.
3. Ievērotās pozitīvās darbības. Braukājot uz Rīgu un atpakaļ vērojams liels pilsētvides sakopšanas process. Pamatā tas skar ceļus, ielas. Noris aktīva šo vietu sakārtošana visā republikā. Nu, vismaz tajās pilsētās, kurām braucu cauri ar sabiedrisko transportu un arī pašā Ludzā. Un labots tiek kārtīgi, nevis tikai bedrīšu pielāpīšana. Tas priecē, jo valsts beidzot atradusi līdzekļus sakopties. (Varbūt pašvaldības, bet principā jau vienalga - satiksmes uzlabošana ir jūtama).
4. Par karantīnām. Viss tas jampadracis ap koronas vīrusu nu nekādi nevar beigties. Man pret viņu ir kaut kādas aizdomīgas jūtas. Labi, Latvijā šis vīruss plosījās samērā nekaitīgi. Pasaules kopējā reitingā Latvija ir pozitīvisma un brīvības augšgalā. Bet mūs taču katru gadu, katru brīdi "apciemo" kaut kādi vīrusi, kas reizēm paņem dzīvības. Varbūt ieviest vispārēju karantīnu pret vīrusiem un to izplatību tādējādi iekonservējot, apturot zināmu daļu cilvēces attīstības? Vakcīnas? Bet visi vīrusi jau mutē un nekad iepriekš nevar noteikt mutācijas veidu un tad katru gadu no jauna jāizgudro vakcīna pret vīrusu, kurš nākošajā gadā būs savādāks. Manuprāt, kaut kāda bezjēdzība.