Draudzība

Var jau būt, ka manas prasības pret draudzību ir sakāpināti augstas, bet...

Es uzskatu, ka draugs ir tas, kurš nenodos. Nenodos jebkurā formācijā. Nevis savai nodevībai, sevis attaisnošanai izmantos vismuļķīgākos attaisnojumus. Piemēram - biju piedzēries, tāpēc nedomāju ko un kam saku. 

Piemērs?

Viens no draugiemrīkojas, uzvedas nedaudz nekorekti pret trešo personu, kas nav īsti draugs, bet tomēr. Protams, ar laiku šī nekorektā rīcība būs jāatklāj, jāizstāsta tam, pret kuru tā vērsta. Bet - tas jādara pašam darītājam. Paskaidrojot savus motīvus un iespējamās sava nekorektuma sekas. Jo viņš vienīgais līdz galam pārzina esošo situāciju un tt.

Draugs var nosodīt esošajā laikā un situācijā nekorekto; "audzināt" un citādi vest pie prāta cenšoties ātrāku nekorektuma situācijas likvidāciju. Un nekādā gadījumā nedrīkst skriet pie tās trešās personas sūdzēties, izstāstīt. It sevišķi ja viņš zina, ka ir motivēti iemesli dotā mirkļa nekorektumam. It sevišķi tad, ja viņam ir lūgts nejaukties. Jo nekorektais atrisinās situāciju.

Tā pat - īsts draugs nekad neies stāstīt tālāk to informāciju, kura viņam jūtu uzplūdā un sakāpinātās emocionālās krāsās izraudāta uz pleca. Draugs padomās par konfidencialitāti un emocionālā sakāpinājuma iespaidā sabiezinātām notikuma krāsām.

Var jau būt, ka es draudzību uztveru pārāk prasīgi. Bet - es pati pieturos pie šī principa. Un - ja pieturos, laikam jau man ir tiesības prasīt no drauga pretī tādu pat uzvedību un draudzības uztveri?