Dziesmu un deju svētki

Tikko atgriezos mājās noskatījusies uz Brīvības ielas Dziesmu un deju svētku gājiena sākumu. Pozitīvajam emocionālajam lādiņam jau vairāk arī nevajag "tiešraides". Tagad gājiena norises skan televizora tiešraidē.

Biju izlaidusi sev iepriekšējos, pirms pieciem gadiem. Un sapratu, kas man pietrūcis šos desmit skriešanas, rosības gadus. Bija pietrūkuši šie svētki un pozitīvisms, ko tie dod.

Skolas gados Dziesmu un deju svētkus nejutu. uztvēru tos kā tautas tērpos tērptu īpatņu baru, kas veselu nedēļu skraida pa ielām un ir ar kaut ko aizņemti. Svētkus kā tādus, kā "kaut ko lielu un tīru, kā zilonīti, kas nomazgāts bleķa vannītē" sev atklāju tālajā 1980.gadā, kad draudzene, kas tobrīd dziedāja Rīgas 1.ģimnāzijas korī, man "piesvieda" biļetes uz deju koncerta ģenerālmēģinājumu - koncertu, pašu deju koncertu Daugavas stadionā un Dziesmu svētku noslēguma koncertu Mežaparkā. 

Izmantoju "haļavniju" iespēju aiziet uz koncertiem. Un "iekritu". "Iekritu" tieši Mežaparkā.

Togad Mežaparkā kori programmas izskaņā kori nodziedāja Pūt vējiņus, kuriem publika dziedāja līdzi... Un tad, tad ar ļoti minimālu pauzi atskanēja Paula Dzimtenei pirmatskaņojums. Un tas nu paņēma. Kori dziedāja no sirds uz klausītāju sirdīm. Un klausītāju sirdis atsaucās, iedziedājās līdzi. Tā bija fantastiska sajūta, kad divas ļaužu masas, stāvot katra savā pusē skatuves rampai, viena uz otru dzied "Man stāstīja Daugaviņa.....". To nevar aprakstīt, tas ir jāsajūt. Šī vienotība, šī "mēs bijām, esam un būsim!" sajūta...

Tālākie svētki šo pacēlumu nespēja "pārspļaut", bet es biju "iekšā", man organiski vajadzēja būt iekšā. No sākuma viena pati, pēc - jau kopā ar puiku, kas dejoja TDA "Teiksmiņa". Un arī viņam radās šī fascinējošā svētku sajūta, ka paņēma tevi visu nedalītu un negrozāmu. Kaut arī ar iešanu uz kolektīva mēģinājumiem svētku starpsezonā bija kā bija, it sevišķi pēdējās klasēs. Tagad viņš vairs nedejo, bet, ceru, sajūtas viņam palikušas svarīgas.

Šodien skatoties gājiena sākumu, jutu lielu pateicību tiem, kas viņus 19.gadsimtā iedibināja un tiem, kas viņus cauri paaudzēm ir uzturējuši un turpina uzturēt dzīvus un skaistus. Bija Daaaaudz pozitīvu emociju, kuras grūti izteikt vārdos, bet mēģināšu.

Īsumā:

Dziesmu un deju svētki - tās ir mūsu barikādes, kas ir bija un būs. Kamēr mēs būsim, tikmēr svētki būs. Mēs esam viens vesels - tauta un šie svētki. Un nav svarīgi, kādās valodās runā tie, kas dzied, dejo, spēlē pūtēju orķestros. Tā ir viena tauta šai zemē, šai saulē, šai dzīvē. Un nav svarīgi, vai dejo tautas deju vai klasisko baletu vai ko citu modernu, nav svarīgi vai dzied tautasdziesmu, operas āriju vai ziņģi, orķestris spēlē polku vai kantāti - tie ir Dziesmu un deju svētki, kuros vieta ir dziesmai, dejai, mūzikai. Un pāri visam - kopābūšanai un plecam.