Vakar pēc ilgāka laika atkal noskatījos Džeksona "Gredzenu pavēlnieka" triloģiju. Lai saprastu, vai es viņu spēju skatīties ar tādu pat sajūsmu, kā pirms desmit gadiem, kad filma praktiski tikko parādījās uz ekrāniem.
Sapratu, ka spēju.
Kaut arī nu jau ar kritikas piegaršu.
Daudzas vietas diezgan didaktiskas, reizēm dažas "ķēpas". Piemēram, vienas sarunas laikā Elrondam 2x mainās matu sakārtojums; alā, kurā Aragorns runā ar spokiem, lāpa un zobens bez motivācijas darbībā maina savas atrašanās vietas Aragorna rokās; kad Sems un Frodo ir pie Likteņa kalna, īsi pirms Sems sāk nest Frodo uz ieeju kalnā, rēta Frodo sejā ceļo no viena vaiga uz otru ļoti aktīvi.
Filma emocionāli veidota tā, ka tai droši varētu būt 3 nobeigumi. 3 vietas droši pretendē uz to, ka to beigās parādīsies maģiskais The End.
Un tomēr - filma joprojām patīk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru