Negribu teikt, ka esmu absolūti veiksmīga vai neveiksmīga. Negribu apgalvot, ka gaužos par savu dzīvi un lietām, kas nenotiek pēc manas gribas. kaut reizēm no malas raugoties tā varētu izskatīties. Katram cilvēkam ir savas vajadzības un savas vēlmes, kuras tas vai nu patur sevī, vai izsaka skaļi. Es reizēm izsaku skaļi.
Man jau neko dižu nevajag - iespēju nodarboties ar to, kas man dod gandarījumu, reizēm par to saņemt kādu nebūt atlīdzību; vienu investoru, kas palīdzētu man sakārtot sevi fiziski un garīgi. Tiešām investoru, kurš no brīvas gribas un bez zemtemstiem gribētu un varētu man palīdzēt tikt uz augšu un ārā no nulles punkta un strupceļa, kurā esmu nokļuvusi fiziski un morāli.
Gan jau ka katrs reizēm pasapņo par šādu iespēju un cilvēka no malas līdzdalību un palīdzību. Tik patur sevī šādu sapnīti ar domu - ko cilvēki teiks? Vai nenomētās akmeņiem? Man nav bail izteikt skaļi, man nav bail no apkārtējo viedokļa.
Protams, ar apkārtējo viedokli ir jārēķinās, bet - līdz robežai. Ja visi leks no koka bezdibenī, vai man ir jālec līdzi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru