Pa druskai jau virsrakstā minētajiem jautājumiem esmu nedaudzos variantos pieskārusies kādos iepriekšējos tekstos. Tiesa, kā "īslaicīgos" pieminējumos katra pamatteksta kontekstā. Tagad pamēģināšu koncentrētāk izteikties šīs domas apvienojot vienā tekstā.
Mēs esam tik bagāti, cik bagāti jūtamies. Un naudai šajā gadījumā nav nozīmes. Naudai ir raksturīgi arī izbeigties pie neapdomātas lietošanas. Mums pieder mūsu nodzīvotie gadi, mūsu atmiņas, ikbrīdēja saskarsme ar dažādiem cilvēkiem un daudz kas cits netverams. Arī spēja domāt, risināt jel kādas problēmas. Ieskaitot esošo apstākļu radīto naudas iztrūkumu. Iekšēji bagāts cilvēks rosīsies, lai izrisinātu jel kādu jautājumu, nabagais - sēdēs kaktā un žēli īdēs gaidot, ka viņam visu pienesīs klāt par kaut kādiem iluzoriem nopelniem.
Protams, žēli īdēt un neko nedarīt jau ir tik viegli. Bet tad ir jāapzinās, ka nekā nedarīšana ir personiskais slinkums, neviens cits mūsu vietā mūsu problēmas nerisinās. Man kāds varētu aizrādīt, ka bija laikposms, kad es visādi atrunājos meklējot kaut kādus iemeslus kādu problēmu nerisināšanai. Nenoliedzu, bija arī manā dzīvē tāds posms. Bet tas nu ir zināmā mērā pagājis, "nogrimis" vēsturē.
Un vēl - mums katru dienu visa pasaule ir pie kājām. Kurp, uz kuru pusi un cik tālu aiziesim - tas jau pašu izvēlē. Vai tad tas ir maz - visa pasaule pie kājām?
Par "viss ir slikti" attieksmi.
Nu, viss, paavisam viss ir slikti tiem, kuri tik tiešām tikai čīkstēt vien ir spējīgi. Apzināti norobežojoties no kaut kripatiņas labā. Kaut tā mazumiņa, ka no rīta pamostamies, mums ir uzdāvināta jauna diena visam kam. Un tas nu nemaz nav maz, pat ļoti daudz. Tāpat - nu nemaz nav slikta apziņa, ka tuvie, mazāk tuvie cilvēki IR, rosās, dzīvo.
Brīvība, nebrīvība? Verdzība, neverdzība?
Kā jau relatīvi nesen vienā no rakstiem izteicos - nebrīve, verdzība ne vienmēr ir juridiskais statuss. Bieži nebrīve, verdzība ir juridiski brīva cilvēka apziņā, paša pasaules uztverē.
Te gribas pieminēt Bīčeres-Stovas romānu "Krusttēva Toma būda". Romāns latviešu valodā iznācis pagājušā gadsimta 70-to gadu beigās vai 80-to gadu sākumā. Precīzu izdošanas gadu tiešām neatceros. Romāns vēsta par verdzību ASV 19.gadsimta sākumā un nedaudz citā rakursā, nekā Margaritas Mičelas "Vējiem līdzi" akcentu liekot uz verdzības ēnas pusēm.
Šajā romānā stāstīts par melnādaino vergu likteņu līkločiem. Galvenā romāna līnija vēsta par melnādaino vergu Tomu, kurš tiek pārdots vergu uzpircējam, lai par iegūto naudu verga pārdevējs varētu segt kādas kredītsaistības.
Un tomēr. Toms ir vergs juridiski, bet faktiski brīvs cilvēks. Tas caurvijas visā notikumu gaitā. Toma iekšējo, faktisko brīvību nekas nespēj salauzt, nekādas viņa saimnieku darbības. Un šī nesalaužamā faktiskā brīvība reizēm ir pat vērtīgāka par juridisko brīvību.
Šeit gribu pieminēt tik nelielu vielu pārdomām. Pasaules civilizētajā sabiedrībā ir atcelta verdzība tās juridiskajā aspektā. Bet. Ja nu kāds rūpnieks nonācis kādās grūtībās un ir spiests kādas savas rūpnīcas pārdot, viņš taču nepārdot no cilvēkiem brīvu telpu, kurā ir tikai sienas un rūpnieciskās iekārtas. Zināmā mērā kopā ar rūpnīcas sienām, iekārtām tiek pārdots arī rūpnīcā strādājošais personāls. Nu nav tā, ka pie vajadzības pārdot uzņēmumu, vispirms no darba tiek atlaisti absolūti visi uzņēmumā strādājošie, un jaunajam saimniekam sākot no nulles jāpieņem darbā atkal jauni darbinieki. Šī tiešām ir viela pārdomām, bez manas interpretācijas.
Nu, kaut kā tā. Ceru, ka izdevies domu noformulēt sakarīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru