Laikam jau raksts sanāks kaut kur paplūdis. Kaut arī centīšos teikto kā nebūt sagrupēt.
1. Manuprāt, ģeogrāfiju un vēsturi kaut vispārīgos vilcienos ir jāzina katram. Nu, kaut lai "neizgāztos" sarunā ar kādu cittautieti. Un arī kaut ar kaimiņu runājot. Un šajās jomās neder "iekalšana" skolā vai augstskolā bez jebkādas izpratnes. Piemērs? Man reiz bija pajauna kolēģe, kura vidusskolas ģeogrāfijas eksāmenu bija nokārtojusi uz teicami. Normāli, vai ne? Bet, kad sarunā ar viņu iespruka tas, ka Anglijai ir jūras robeža ar Franciju, acis bija lielas un gandrīz vai sašutums - kā tā var būt, ja Anglija atrodas pie Amerikas kontinenta un tur nu nekādi nevar būt Francija. Aizmirstot to, ka Anglija nekādi nevar atrasties Amerikas tuvumā. Par kaut ko no vēstures pat nesāku ar viņu runāt - sapratu, ka viņai, par spīti ļoti sekmīgai skolas gadu atzīmei, būs tik pat liela putra galvā.
Un laikam jau normāli, ka man še iesprūk ik pa laikam kaut kas par vēstures tēmām. Nu, ir lietas, kuras jāzina. Neatkarīgi no tā - rakstītā vēsture vai nerakstītā.
2. Par Krieviju runājot. Esmu še izteikusies daudz, dikti un dažādos rakstos. Tik laikam jau atgādināšanai.
Krievijas krievi nu laikam jau nemāk paši nu neko, izņemot karu un "uzbraukšanu" tiem, kuri bez kara arī ko citu māk.
Par dzīvi Krievijā? Pirms mums noslēdza pieeju Krievijas TV kanāliem samērā regulāri skatījos viņu Pirmā kanāla (valsts kanāls, starp citu) raidījumus "sieviešu/vīriešu (мужское/женское)" un "pašpuicenes (пацанки)". Un pārsteidza (bet varbūt saprotot viņu domāšanu - nav ko brīnīties) tas, sižetos parādās nu ļoti zemais ne tikai dzīves, bet arī pasaules uztveres līmenis.
Nē, nu gadījās raidījumā "sieviešu/vīriešu (мужское/женское)" arī kādi jauki momenti, ar tiem esmu dalījusies (kaut kā laikam nemeklēšu - vai tie sižeti ir patlaban pieejami vai nē, no tā jau fakts nemainīsies). Tomēr sižetu pamatmasa - par to, kā ģimenes dzīvo ar negatīvu savstarpējo attiecību kravu, par to, kā pat jauni un spēkpilni cilvēki apzināti turpina dzīvot avārijas situācijā esošās mājās ar dzīvošanai nederīgiem apstākļiem, turpina gaidīt, kad nu valsts institūcijas viņiem šos apstākļus uzlabos. Man tik vienmēr radies jautājums - un paši ko? Grūti parosīties, lai paši sev uzlabotu dzīves apstākļus? Kas par mazohismu - dzīvot nepieņemamos apstākļos un īdēt?
Mums, protams, arī visādi gadās ar tiem dzīves apstākļiem. Tomēr mums tie kādā nebūt veidā relatīvi ātri atrisinās kā nebūt uz pozitīvo pusi. Bet, tos Krievijas sižetus skatoties, reizēm rodas iespaids, ka pat mūsu Rīgas bomži dzīvo labākos apstākļos par Krievijas mazpilsētās dzīvojošajiem darbarūķiem.
Par otru raidījumu - "pašpuicenes (пацанки)". Šovs vairāku sezonu garumā. Katrā sezonā raidījumā piedalās citas meitenes. Šovs ar mērķi palīdzēt pašpuicenēm - meitenēm ar galīgi neadekvātu sliktā nozīmē uzvedību - kļūt atkal par meitenēm uzvedībā, pasaules uztverē. Palīdzot viņām pārstāt lietot alkoholu pārmērīgās devās, necenzēti lamāties, kauties pie jebkuras izdevības un citādi atbrīvoties no bezgala daudziem mīnusiem.
Mums arī sastomas šādas meitenes, bet... Cik nu no tiem raidījumiem sapratu, - viņiem ir "stīviņš", kaut kas konkursam līdzīgs pirms katras sezonas par iespēju piedalīties šajā šovā, uz šovu piesakās nu ļoti daudzas meitenes no dažādiem valsts reģioniem... Jēziņ, mīļo! Ko lai domā par valsti, kurā vesela paaudze meiteņu, kuras par meitenēm var nosaukt tikai tāpēc, ka fizioloģiski tādas piedzimušas?
Vienu mirkli domāju - arī pie mums kas tāds derētu, bet pēc brīža ieslēdzās "stop". Mums ilglaicīgam šovam nepietiktu "resursu" - nu neatrastos tik daudz nemeiteņu. Pašmāju šovi ar Magoni, Agritu, Olgu Kambalu un tamlīdzīgām būtnēm? Mēs par viņām pasmīkņājam, bet nevar noliegt to, ka viņas ir sievietes ar sievišķīgu uzvedību.
Pagaidām laikam viss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru