Apmēram pirms gada rakstīju par toksiskumu attiecībās. Šoreiz gribētos uzrakstīt par citu aspektu attiecībās. Tiesa, tā arī priekš sevis netiku gudra - to labāk nosaukt par apsēstību vai par apmātību. Laikam abi termini derēs.
Tas, ka pēc kādu attiecību izjukšanas (pie nosacījuma, ka attiecības bijušas pa īstam, nevis formalitāte) ir nepieciešams laiks, lai psiholoģiski atbrīvotos no faktiski izjukušām attiecībām, - to pieminēju jau pērnā gada rakstā. Tagad drusku no cita skatījuma leņķa.
Tas, ja cilvēki pašķiras relatīvi mierīgi, bez jūtamiem strīdiem, ir samērā normāli. Tiesa, viņiem pēc pašķiršanās jāpārkārto sava sadzīve un citi aspekti, lai pēc jau nobriestu kādām citām attiecībām (ja tādas "parādās pie apvāršņa"). Pie viena, ja "izjukusi" ģimene, kurā aug bērni - jāsakārto mehānisms, kādā bērni tiekas ar no ģimenes aizgājušo cilvēku. Galu galā - bērni nav vainīgi, ka vecākiem nav izdevusies kopdzīve, pilnvērtīgai attīstībai ir vajadzīgi abi vecāki. Un, kā jau laikam teicu kādā no iepriekšējiem rakstiem, ja vīrs un sieva izšķiras situācijā, kad viņiem ir kopīgi bērni - šķiršanās pārtrauc tandēmu "sieva-vīrs", bet saglabā radniecību caur bērniem. Un tas jau ir cits attiecību līmenis.
Bet šoreiz ir vēlme izteikties par ko nedaudz citu. Par apsēstību, apmātību, it sevišķi tad, ja ar šiem terminiem apzīmē sajūtas, kuras kādam no ģimeni veidojušajiem partneriem rodas ģimenes jukšanas beigu stadijā, pēc ģimenes izjukšanas.
Ar šiem terminiem gribas apzīmēt to situāciju, kad kāds no partneriem, sajutis iekšēju nesamierināšanos ar radušos situāciju, uzmācīgi attiecas pret no ģimenes aizgājušo cilvēku. Neatlaidīgi "aplido", seko kur vien var, savā ziņā ir pārņemts ar ideju ar gandrīz vai agresīvām metodēm "atgūt" aizgājušo. Šāds cilvēks "neizkāps" no izjukušām attiecībām pat, liekas, pēc gada. Viņam saprāts, apkārtējās, jaunās realitātes pieņemšana, pagātnes notikumu skaidra analīze ir atkāpusies kaut kur pēdējos apziņas plānos.
Šādi cilvēki ļoti bieži cieš paši un ir apgrūtinājums ne tikai viņa "aplidojamajam" objektam, bet arī tiem, kuri ir diezgan ciešā sadzīviskā kontaktā ar viņu. Cilvēkam pašam ir grūti no šī stāvokļa "izkāpt", jo, kā jau teicu, veselais saprāts "kaut kur aizbēdzis un tālo plauktiņu", tuvākajam cilvēku lokam arī ir ļoti grūti šo apmāto, apsēsto "izsist" no šī stāvokļa. Līdzcilvēkiem ir jābūt nu ļoti stiprām personībām, lai izdotos panākt, ka apsēstais, apmātais cilvēks izkļūtu no šī stāvokļa. Klikšķi ar klikšķi jāizsit, tik jāatrod tas pareizākais klikšķis. Ja tā padomā, kuram no mums ir nu tik ļoti laiks un varēšana, lai savu dzīvi, kaut uz kādu relatīvi neilgu laiku, pavisam pakārtotu kādam, kuram tas nepareizais klikšķis ieslēdzies?
Reizēm vienkāršākais ir pagaidīt, kamēr tā apsēstība, apmātība pamazītēm pati no sevis pāriet. Kaut arī tam reizēm nepieciešams laika posms ilgāks par gadu. Ko lai saka, jāapbruņojas ar pacietību, un tikai. Diemžēl. Zinu, ko saku. Pašai reiz sen bija tāds periods.
Viens gan, un zinu, ka atkārtojos, - jebkurā ģimenes izjukšanas modelī, ja jau ir kopīgs bērns, nedrīkst "sacelt spuras" ar domu "tas otrais ir slikts, aizbraukšu kur tālēs zilajās". Ir jārēķinās, ka vecāku attiecību peripetijas nekādi nedrīkst atsaukties uz bērnu. Un šoreiz tiešām uz bērna tiesībām kontaktiem ar abiem vecākiem, visiem viņa radiniekiem no abu vecāku puses. Izaugs, pats spēs izvērtēt situācijas un pieņemt lēmumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru