Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Nedaudz zemāk rakstītajam esmu pieskārusies cita starpā savos iepriekšējos rakstos, tagad mēģināšu vienuviet koncentrētāk.
Klišejas domāšanā jau, manuprāt, ir konstants lielums, no kura reizēm ļoti grūti tikt vaļā. bet vajadzētu ātri un dikti.
Pirmā klišeja, kas nāk prātā - negatīvā attieksme pret Psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem. Nedaudz par šo klīniku izteicos pērnā gada maijā. Tiesa, vairāk toreiz runāju par apstākļiem slimnīcā, nevis par ko citu. Tad nu šoreiz par to citu.
Tur ārstu uzraudzībai var nokļūt pat vienkārša, situēta mājsaimniece vai fabrikas ierindas inženieris. Ja cilvēkam kādu apstākļu rezultātā "uznāk" neapturama histērijas lēkme kaut vai. Nu, vai kas cits apstākļu sakritības rezultātā noticis ar nerviem. Maz, kas var notikt - pārpūles sekas, ģimenes apstākļu liels pārdzīvojums, nu, kaut kas no šī cikla. Kad cilvēks pats vairs netiek galā ar saviem nerviem un tuvākie arī nespēj palīdzēt... Un ne vienmēr jau pie vainas tur nokļūšanai ir kādas no bērna kājas esošas nervu saslimšanas.
Vispār, slimnīca kā slimnīca. Specializēta. Bet ir jau arī citas specializētas slimnīcas. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, piemēram.
Un slimnīcā medicīnisko palīdzību saņem, katrs tās pacients savu spēju robežās mēģina "ierakstīties" apkārtējā realitātē ārpus tās sienām. Tik jāievēro reizēm medikamentu lietošanas grafiks, jāseko sadarbībā ar ārstu veselibas norisēm. Tikai elementāri dabīgi. Galu galā, arī astmatiķis vai diabētiķis seko savai veselībai, atkarīgi ir no medikamentu lietošanas regularitātes.
Vēl viena klišeja, kura laikam jau ļoti pakāpeniski 'iet mazumā". Seksuālās minoritātes.
Par šo jau laikam esmu daudzkārt izteikusies dažādos rakstos. Kaut kā nemeklēšu rakstu gūzmā, jo... Vienīgais, ko gribētos pateiks šajā sakarībā - varbūt tomēr šo dažādību nevajag nu tik ļoti agresīvi uzspiest? Ar to uzspiedienu domāju tos viņu gājienus vasarā, vismaz sākumskolas, pamatskolas klasēs necilāt šo dažādību? Lai bērni vismaz pamazām apgūst, izprot standartību, interesēties par dažādību jau tad, kad prāts izpratis standartu un sāk piedomāt par to, ka paša uztvere ir drusku savādāka. Tad jau konsultācijas ar specialistiem utt.u.tml.
Jo ārpus guļamistabas ir cita dzīve, darba vietā un citās vietās šiem netradicionāļiem nu nevajag taču nekādus papildbonusus darbam un kaut to pašu izstāžu apmeklēšanai. Cita lieta - cilvēki ratiņkrēslos. Tur tiešām vajag kaut iekļūšanu ēkā speciāli iekārtot vai darbavietu.
Esmu kaut kā laikam visai veiksmīgi tikusi vaļā no klišejas, ka Latgale ir nekāds reģions, ka tur nodzērušies un nekādi cilvēki. Dzīve Ludzā pozitīvā nozīmē manu Latgales uztveri apgāza otrādi. Jā, mani Ludzas perioda ieraksti īdēja, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, tur pagarlaicīgi man... Tik tagad saprotu, cik bija labi.
Starp citu, neatceros, vai esmu teikusi, bet - Ludzā vismaz redzēju ielu nosaukumus latgaļu valodā, vismaz vienā bankomātā papildus standarta piedāvātajām angļu, latviešu un krievu valodām tapa piedāvāta arī latgaļu valodas opcija. Pīrādziņš latgaļiem, un neesmu dzirdējusi, lasījusi, ka par to kāds ludzēniešiem piesietos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru