1. Vispirms - par to, ka bērni atbild par vecāku grēkiem līdz kuram tur augumam. Lai tēma būtu skaidrāka, parakājos internetā, "uzraku". Atradu gotquestions.org vietnē (laikam jau vietne par reliģiozām tēmām, cik nu papētīju - tur atbildes uz jautājumiem par reliģijas jautajumiem) vienu skaidrojumu frāzei par atbildību.
Savā ziņā tiku pie skaidrības. Laikam jau tiešām pareizi - ne mēs, ne mūsu bērni nevar realitātē stāvēt tiesas priekšā par vecāku nejaukiem nodarījumiem. Mēs "izgrebjam" mūsu vecāku sastrādātā sekas, mūsu bērniem būs jātiek galā ar to, ko nu mēs būsim atstājuši. Vienīgais - gan mūsu vecāku, gan mūsu atbildība jau laikam ir tajā, kādu bagāžu mēs bērnos, bērniem ieliekam. Ne tikai materiālajā ziņā. Garīgajā, morālajā vispirms.
Nesākšu moralizēt un visādas daudzgadīgas tantes gudrības bārstīt. Tik laikam jāpadomā par to, kas ir tās lietas, ar kurām lepojamies savos vecākos; ar kurām mūsos varētu lepoties mūsu bērni. Tad daudz kas varētu sakārtoties un nostāties pareizajās vietās.
Un šajā sakarībā man prātā nāk viena nejauši dzirdēta saruna uz lievenīša pīpējot relatīvi nesen. Divi pieauguši vīrieši "mērījās" ar to, cik nu kurš lodes ķermenī uztvēris huliganizējoties. Un tikai? Gribējās pajautāt, bet paklusēju, - kādu mantojumu viņi dēliem (ja tādi ir kaut paredzēti) atstās? Tēvi ne tikai kaut kā nehalo izvedušies, bet pat bijuši tik muļķi, ka vēl lodes "uztvērusi"? Ziniet, var jau mani apstrīdēt, bet pat zināmo vēsturisko personu ar sliktu slavu bērni un bērnubērni var droši "Jā, tas sencis nejaukas lietas atbalstīja esot ļoti lielā amatā, bet tajā pat laikā viņš spēja līdz tam amatam aiztikt, atstāt pēdas vēsturē". Katrai medaļai ir divas vismaz puses.
2. Nesen aizdomājos par padomijas laikiem un tā saucamo dzelzs aizkaru. Jā, bija problēmas pat normāliem cilvēkiem tikt kaut nedaudz ārzemju ceļojumā vai kādā citā iemeslā uz ārzemēm. Bet te ieslēdzas arī otrā medaļas puse. Visādiem kukū neadekvātiem bija vēl mazākas iespējas tikt ārpus PSRS. Piemērs? Gan jau ka daudzi no mums ir medijos un kur nu tur vēl manījuši informāciju par Krievijas tūristu "ļoti adekvāto" uzvedību kaut tajos pat Turcijas kūrortos. Un tūrists ir savā ziņā ne tikai ekskursants, bet arī savas valsts iskārtne. Ir vērts padomāt.
3. Par kolektīvo atbildību piedomājot. Jā, Vācijai pēc abiem, it īpaši pēc Otrā, pasaules kariem iestājās ļoti grūts periods (Un Japānai laikam arī), kad ar savu darbu nācās pierādīt, ka var dzīvot savādāk, var arī bez kara un iekarošanas sasniegt lielus rezultātus un stabilu vietu "pagriezienā" ejot pa grūtāko ceļu - darbu un sarunāšanu. Karošana, iekarošana jau ir vienkāršākais ceļš, kuru uzsāk vismaz morāli dumjākais. Tāds, kurš māk tik dūres vicināt, citu laikam ne visai.
Mani reizēm piemeklē "Ja nu laikam ritot jebkurai agresorvalstij pēc tās agresijas apturēšanas - ar būtiskiem sodiem sodītu ne tikai tos, kuri deva pavēli agresivitātes veikšanai, bet arī tautu, kura kādā nebūt mērā sankcionējusi agresiju, sodīt kā nebūt? Vagons -> urāna raktuves?
Tikai reizēm ideja pieklauvē. Var jau būt, ka esmu nejauka un ko nebūt nesaprotu. Un esmu gatava sarunai, ja nu kas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru