Jā, skanēs varbūt ciniski un šerpi, bet problēmu, lietas, vietas, notikumus ir visnotaļ iespējami skatīt arī šādā rakursā. Un varbūt pat nebūs nepareizi; būs savādāk.
Vispirms par lēģeriem, koncentrācijas nometnēm. Jā, vietas nav labas, jaukas un visādi citādi baltas un pūkainas. Nenovēlu kādam kādā no tādām nokļūt.
Mēs visi visur un visādi šausmināmies par to, ka cilvēki tādās vietās nokļuva, par to, ka tajās bija nejauki dzīves apstākļi u.c.tml. Bet tai pat laikā varai, pie varas esošajiem šādas vietas bija kādiem nebūt mērķim izdevīgas. Bezmaksas (nu labi, "vēdera tiesa" arī ir maksāšanas veids) darbaspēks; vieta, kurā uz cilvēkiem pārbaudīt kādas medicīniskas lietas, kuru pārbaude būtu apgrūtināta ārpus šādām cilvēku koncentrācijas vietām. (Kaut vai, varbūt aiz "matiem pievilts", bet viss relatīvi nesenais jampadracis ap un par Covid-19 vakcīnām varētu būt neslikts piemēra analogs). Par darbaspēku runājot - nu, zināms taču, ka, vismaz Staļina laikos, lēģeros ieslodzītos nu ļoti bieži norīkoja kaut kādos tautsaimniecības darbos.
Ieslodzīto darba izmantošana pārvaldes aparātam izmaksā lētāk, nekā brīvo pilsoņu Jēča, Pāvela, vai Grietiņas darbs. Ja brīvajiem pilsoņiem jāmaksā algas, kaut kādā veidā jānodrošina darba un sadzīves apstākļi (no pārvaldes aparātam esošajiem līdzekļiem), kas ieguldījumā nu nesastāda piecus ar pusi centus, bet krietni vairāk. Visāda veida ieslodzīto darba roku izmantošana ir nu noteikti lētāka.
Pie viena, arī armija kā tāda dažos gadījumos ir izmantojama visādiem neviennozīmīgiem pasākumiem. Piemērs? Diemžēl vietni neatceros (kā atradīšu, salinkošu šeit), bet noteikti internetā var atrast par PSRS kodolizmēģinājumiem situācijās, kurās karaspēka mācības bija piesegums tam, ka tā atombumba sprāgst, armijnieki - "izmēģinājuma trusīši", "baltās pelītes", saņemot dažādu pakāpju radiaktīvo apstarojumu. Pie kam parakstoties par neizpaušanu par to, kas bija par iemeslu "brīvprātīgi-obligāti" izmēģinājumam pakļauto cilvēku pēcākai saslimšanai ar praktiski laikam neārstējamu slimību.
Deportācija un cita veida izsūtīšanas? Aiz kādiem nebūt lozungiem (varbūt) paslēpta it kā nepieciešamība atbrīvot vietu kam citam. Pie viena iedzīvojoties uz šī procesa rēķina. Cik no šī procesa ieguva valsts, cik - privātpersonas, tas ir pētāms fakts. Tautu "pārmaisīšana", ja tā var izteikties. Deportēto, izsūtīto vietā jau brīvprātīgi sabrauca citi no citām vietām. Valsts politika jel kādai novienādošanai. Nu ne vienmēr bija "jāizsūte Peksis, jo sadarījis nedarbus". Rīkojumam "no augšas" bija vienalga - Peksis, Jancis, Mildiņa. Bija no svara cilvēkvienības. Jebkur uz vietas lēma pēc kaut kādiem kritērijiem. (Reizēm arī tāpēc, ka Zanītes deguns nav paticis vai arī viņa "nav parakstījusies" uz "vingrošanu gultā". u.tml.)
Par tiem, kuri devās emigrācijā uz Rietumiem 1944./1945. un tiem sekojošajos, tuvākajos gados. Jā, tā bija viņu pašu izvēle ar to motivāciju, kāda viņiem bija. Nekādi neapstrīdu to, ka tā bija objektīva motivācija. Bet tomēr pašu izvēle, pašu motivācija. Dziļi katram individuāla. Brīvprātīga.
Brīvprātīga izvēle tam, kāpēc tika kravāti čemodāni un došanās rietumu virzienā. Un brīvprātīga izvēle atstāt brīvu vietu svešajiem, kuri no austrumiem ieradās dzīvot tajā telpā ko par Latviju sauc.
Ne jau tikai deportāciju rezultātā še radās telpa, vieta tiem, kuri še sabrauca pēc lielāka maizes gabala un treknāka sviesta. Arī tāpēc, ka daudzi bija labprātīgi devušies prom.
Cik un no kuras puses atgriezās Latvijā? Uz Sibīriju un tamlīdzīgam vietām izsūtītie sāka pamazām atgriezties (tiem, kuriem bija iespējams) sāka pēc 1953.gada un ļoti ilgi pirms PSRS sabrukuma. Cik pēc PSRS sabrukuma ir atgriezušies Latvijā? Man nav statistikas cipariņu, lai pateiktu to, cik tapa deportēti un cik pēc atgriezās; nav cipariņu - cik emigrēja, cik atgriezās. Varbūt kāds var jel kā padalīties ar informāciju?
****
Jā, grūti bija tiem, kuri izsūtījumā; grūti bija tiem, kuri emigrācijā. Bet - vai tiem, kuri palika, nebija savā ziņā grūtāk? Saglabāt vietu, telpu, valodu u.c.u.tml.? Glabāt, saglabāt, kopt un attīstīt par spīti? To vietu, tās Mājas, kurp atgriezties tiem, kuri ir prom daudzu un dažādu iemeslu dēļ?
Mums paveicās vairāk par Krimas tatātriem un čečeniem, kuri praktiski visi vienā piegājienā savulaik tapa izsūtīti prom no dzimtās zemes, ar tik pēc krietna laika iespēju atgriezties... Ja nu kas, Krimas tatāru deportācija - 1944.gada 18.maijs. Čečenus deportēja tajā pat gadā, tik 23.februārī.
****
Tik izteicu viedokli, skatījumu uz notikumiem arī no cita punkta. Nekas uz pasaules nav viennozīmīgi un absolūti pareizs vai absolūti nepareizs. Un, kā vienmēr, esmu atvērta viedokļiem. Ja nu kādam ir ko teikt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru