Jau iepriekš zinu, ka zemāk rakstītais izklausīsies ciniski cietsirdīgs. Bet, varbūt pirms ko iebilst, derētu padomāt? Ja nu kas, kā vienmēr esmu atvērta sarunai.
Kādā nebūt aspektā tam, ko tagad mēģināšu saprotami pasniegt maniem lasītājiem, reiz pieskāros runājot par liekajiem cilvēkiem, pēc tam, relatīvi nesen jau izteicos zināmā mērā cietsirdīgi. Minētajos rakstos tik vienam, katrā rakstā citam, skatījumam.
Tā nu un no mana metrs ar kepku skatu punkta.
Tas, kas saucas par cilvēci, iedalās divās lielās grupās. Viena ir Cilvēki. Otra - Statisti, Pelēkā masa, Pūlis, Fons, Maiņas materiāls; vispār šai, otrajai grupai, varētu tapt piemēroti daudzi un dažādi apzīmējumi. Un katrs varbūt būs pareizs. Šai domai zināmā mērā pieskārās filmā Upes pasaule noteikti. Vismaz tā to saskatīju.
Pamatojums?
Cilvēki rosās, viņu rosības sekas ir dažādas. Labas, ne labas, it kā pareizas, it kā ne pareizas, plašas, ne tik plašas u.tml. visādas. Cilvēki savā darbībā atstāj jel kādas "sliedes". Atkarīgs no tā, cik nu kuram tās spējas, iespējas.
Otrā grupa? Te laikam labāk ar piemēriem. Tādiem, kurus laikam jau zina visi. Un no vēstures, senas un ne tik senas.
1. Spartas Leonīds un 300 spartieši. Tie 300 laikam jau Leonīda "fons". Jo ko mēs par viņiem katru konkrēti zinām? It kā jau cilvēki, katrs ar savu stāstu. Bet - stāstā par Leonīda pretstāvēšanu persiešu armijai tie 300 "nospēlēja" "fona mūziku". Tāpat, kā tas persiešu karaspēks "spēlēja fonu" savam karavadonim.
2. Visi Eiropas dažāda laika karavadoņi. Tie "bīdīja" savas armijas visādi, krustu, šķērsu, pa apli, ārpus apļa. Visādi. Izcēlās karaspēka vadošais personāls. Pašas karaspēka vienības? Pēc būtības viengabalainas masas ar daudzām kājām, rokām, galvām u.tml. Jo - ko gan kurš zina par tiem, kuri kaujaslaukos īstenoja savu vadītāju ieceres?
3. Slavenie atklājumu laikmetu jūrasbraucēji... Mēs atkal zinām tik tos, kuri tos jūras braucienus vadīja, organizēja. Bet uz tiem kuģiem taču atradās ne tikai kuģu kapteiņi, viņu paaši tuvākie palīgi. Bija arī matroži, kuri uz kuģiem tos smagos darbus darīja. Un ko mēs zinām par šiem matrožiem? Tik to, ka kuģi bez matrožiem ne visai (maigi sakot) ir darbspējīgi.
4. Strādnieki rūpnīcās? Mēs atpazīstam rūpnīcu produkciju, reizēm vēl - rūpnīcas īpašnieku vai direktoru. Bet pārējie? Cik tur to strādnieku ar visiem viņu stāstiem?
Te tik četrus punktus iebakstīju, bet uzskaitīt var daudz un dikti. Pie viena piemetinot - jebkurā "pasākumā" (armijā, rūpnīcā, mītiņā, pat piketā u.c.u.tml.) ir organizators, ir tie, kuri piedalās. Un to, kuri piedalās, skaits, daudzums vai kas nu tur vēl reizēm ir dažāds; viss atkarīgs no tā, cik nu vajadzīgs katram konkrētam "pasākumam". Un uzņemts, aicināts, pierunāts ir konkrēts dalībnieku skaits cipariskā izteiksmē, nevis personiski Jancis, Anniņa, Mildiņa, Mīcīte u.tml. Nav svarīgas personālijas, tik cipars. No cikla - Jēcis vai Pēcis atver kādu uzņēmumu un viņiem vajag darbiniekus kādās profesijās. Un viņiem ir vienalga Anniņa, Mārcis, Vilis vai kāds cits. Nepersonalizēti "lielumi".
Un katrai, jel ko nodrošinošai sfērai vajadzīgs konkrēts darbinieku skaits, kas top pieņemts darbā. Pārējie - otrpus "žogam", jo lieki. Un tie, kuri otrpus - tie jau ir lieki kādam konkrētam uzņēmumam. Un liekie migrē meklējot to vietu, kurā nebūs lieki. Tā līdz bezgalībai laikam. Atsijāšanās process.
Tāpat - visa reāli nepieciešamā produkcija... Zinu, un daudzi jau laikam pamanījuši, ka ir zināma daudzu produktu pārprodukcija, daudz kas no saražotā visās jomās paliek pāri. Bet - vadoties no vidējā aritmētiskā tomēr arī tas, produktu daudzums, nav bezgalīgs un reāli pietiek kādam reālam patērētāju daudzumam. Pēc - var kādā brīdī iestāties "nepietiek".
Reiz, vispār laiku pa laikam pa "bezdrāts telefonu" vai kaut kur medijos izskan runāšana par "zelta miljardu" vai ko nu tur no šī cikla. Ar domu par to, ka cilvēku esot par daudz un tamlīdzīgi. Nestrīdos, nemēģinu ko savādāk izteikt, man nav precīzu datu un ticama informācijas avota. Tik neliels viedoklis no cikla "cilvēku nav par daudz, to citu laikam gan". Jo visās - gan ražojošā sfērā, gan visā citā papildsfērā - darba vietās ir tik to darbošanās vietu, cik nu ir. Un neviens nekur netaisās "uzpūst" darbinieku skaitu, lai tik "strādnieka cilvēks" pie darb tiktu. No tā tad arī rodas tie "šlenderi", kas visur "mētājas" kā nepiesietas vistas. Nē, nesaku, ka vajadzētu "liekos ar bazuku aizpūst tumšās tālēs". Vienkārši, viss no pašiem atkarīgs - cik nu būs vai nebūs vajadzīgs.
Labi, iepriekšējā frāze pagudra sanākusi, piedodiet.
Reizēm mani noķer doma: Cilvēki atradīs vietu un viskautko ko citu, lai "noturētos uz ūdens". Tie, pārējie, nu.... Zinu, ka izklausās cietsirdīgi un ciniski. Bet savā ziņā dabiskās izlases princips.
Par visādiem iekarošanas un tamlīdzīgiem kariem piedomājot. Zinu, ka atkal zināmā mērā ciniski, bet. Bet, kaut zemapziņas līmenī, tiem, kas tos karus uzsāk - tie kari ir cilvēku uzmanības novēršana no būtiskākām problēmām, kādā smadzeņu stūrītī vēl "manā zemē cilvēku ar visām viņu vajadzībām ir par daudz, karadarbība šos cilvēkus un viņu vajadzības samazinās" (Nu, kaut kas no šī cikla). Jebkurš, kurš uzsāk karu, ir ne tikai slinks ko sarunāt pie apaļā galda, bet arī vēlas tikt vaļā jau pirmkārt no daļas savas zemes iedzīvotāju. Pie viena, par cik izskanējusi informācija, ka Krievijā cietumos vervē (un galma pavārs to aizsāka) karotājus Ukrainas frontē - man vismaz ienāca prātā, tas, ka ar šo darbību, slēpjoties aiz lozungiem un bulciņu piedāvājumu, vienkārši, nu cietumi sāk kļūt pārpildīti, vieta jāatbrīvo. Vienkārši laist brīvībā - esība cietumā ir pamatota, ciniski likt pie sienas stobra priekšā arī nehalo. Karadarbība visu norakstīs. Zinu, ka ciniski teikts. Bet to karakalpu vervēšanu cietumos var traktēt arī šādi. Krievijas valsts, piesedzoties ar dažāda piegriezuma aizpērnā gada vīģes lapām, vispirms jau atbrīvojas no saviem iedzīvotājiem, Krava 200 sanāk viņiem lētāk, nekā sociālais un tamlīdzīgs darbs laika periodā, kurš ir garāks par kravas 200 nogādi no punkta uz punktu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru