Brauciens ar piedzīvojumiem. Un uzreiz saku, ka man "nelūdza, nepasūtīja" šorīt aizsperties uz Kolku, lai visas dienas garumā no turienes uz Pildu, pie dēla brauktu. Ar šo virzienu jau pietika ceļojums visas dienas garumā, tā ka ap astoņiem vakarā tikai tiku līdz dēla mājām.
Sākās ar to, ka divu dienu garumā mani lūdza un pielūdza šodien aizbraukt uz Gulbeni (par cik man braukāšana pa visu Latviju ir par brīvu) un apmaiņā pret naudiņām savākt priekš Toma spiningu, kuru viņš caur ss.lv sameklējis par lētām naudiņām. Pat salocītā veidā esot tik apjomīgs, ka ar pakomāta palīdzību nesanākšot nosūtīt.
Pierunāja, labi. Vispirms jau laicīgi internetā apskatījos autobusu sarakstu uz Gulbeni un variantu tikšanai kaut uz Ludzu, no kurienes mani varētu ar mašīnu savākt un aizvest līdz mājām. Tad nu iestājās pirmais "ups". Uz Gulbeni relatīvi sakarīgi vairāki autobusi kursē. No Gulbenes uz Ludzu vispār nekursē, tuvākais punkts, kurā no Gulbenes var aizbraukt - Rēzekne (un autobuss tiešām uz turieni caur Ludzu nebrauc). Un - vadoties no tā, kā es varētu tikt no rīta Gulbenē, man tur pēc apmaiņas procesa būtu Gulbenē "jāmētājas" četras stundas ar mazu astīti. Tobiš, ja braucu no Rīgas astoņos no rīta, tad esmu Gulbenē 10.55, ja astoņos trīsdesmit, tad 12.05. Bet uz Rēzekni tikai 16.15 autobuss. It kā nekas, teorētiski varētu pilsētu apskatīt. Bet četras stundas "mētāties kā nepiesietai govij"? Nolūkoju, ka 12,30 atiet autobuss uz Aizkraukli ar manu nolūku izkāpt no tā Pļaviņās ar domu, ka tur iesēžos autobusā, kurš mani nogādā Ludzā, kurā iebrauktu 19.00. Pļaviņās "mētātos" pāris stundas, kuru laikā paspētu aiziet pusdienas paēst jau zināmā vietā (un rezervei paliktu vakara vilciens uz Zilupi, kurš Ludzā noteikti pietur).
Piedzīvojums sākās jau no paša rīta un Rīgas autoostā. Izkasījos no mājās tā, lai paspētu uz autobusu astoņos no rīta. Lai Gulbenē man būtu nedaudz laika rezerves visādiem neparedzētiem atgadījumiem un es mierīgi paspētu uz 12.30. Ups. Paliku gribot. Astoņos esot komercreiss, un mani brīvbiļetes papirkini neies krastā. Nu labi. Paņēmu biļeti uz 8.30. It kā jau Gulbenē sanāk 25 minūtes laika naudiņas apmaiņai pret to makšķerēšanas iekārtu. Pie viena piezvanīju personāžam uz Gulbeni (Toms man numuru bija iedevis un keksu brīdinājis, ka zvanīsu uz braukšu), pateicu, cikos no Rīgas iebraucu Gulbenes autoostā.
Labi, iesēdos un braucu. Autobuss - pa Pleskavas šoseju cauri Siguldai, pat caur Smilteni uz Gulbeni brauca. Man tāds mirkļa īgnums uznāca - braucot cauri Siguldai, autobusam bija jānogriežas nost no galvenā ceļa un jāmet apbraukšanas līkums labojamam posmam (Nē, nesaku, ka ceļus nevajag remontēt, pat ļoti vajag. Bet reizēm iestājas kašķis parastais).
Gulbenē izkāpju kā paredzēts, paskatos riņķī - nekur nestāv pilsonis ar mietu (t,i, makšķerkātu). Piezvanu un - "Jūs jau atbraucāt? Pēc piecpadsmit minūtēm būšu". Noriju, aprēķinu, ka pēc tām minūtēm "ar nagiem" pietiks laika apmainīt maināmās lietas un iekāpt autobusā. Pie viena autoostā vēl pārprasu par reisu uz Ludzu. Internets nemeloja. Sazvanījos ar Tomu, saprecizēju tekošo sīkumu. Un gaidīju personāžu ar mietu (makšķerkātu). Laikā, kad viņam vajadzētu parādīties, viņš piezvana un pasaka, ka būšot vēl pēc desmit minūtēm. Mans plāns braukt uz Pļaviņām izgāžas ar smagu blīkšķi. Aizeju līdz pompozai trīsstāvīgai stacijai ar nolīku noskaidrot tuvāko vilcienu Pļaviņu virzienā. Arī tur abloms - tikai sešos ar minūtēm, kas man galīgi neder... Ejot atpakaļ vēl pavadu ar skumju skatienu autobusu man vajadzīgā virzienā.
/Ja nu kas, stacijas ēkā tur iekārtots Gulbenes informācijas centrs par pilsētā apskatāmam vietām un interesantas izstādes iz pilsētas vēstures, ko man diemžēl kaut kā nevilka tobrīd apskatīt. Bija citas lietas sadarāmas un pie viena ļoti sala. Labi, ka līdzi vēl viens džemperis un cimdi/
Vēl paspēju aiziet autoostā nopirkt biļeti uz tiem sasodītajiem 16.15, ieskriet dāmu istabā, pēc izvilkt no somas un uzvilt to papildu džemperi. Palika siltāk. Un ar nolemtību autoostā apstājos pie vienas no pieturvietu būdiņām uzpīpēt (Toms jau bija sazvanīts un informēts, ka būšu savācama Rēzeknē un pirms 19iem), kā iezvanījās atkal telefons - pirmā doma "Kas atkal Tomam vajadzīgs? Sarunājām taču", bet nē - izrādījās zvanītāja bija sieviete, kura kopā ar pusaugu dēlu tikko bija pagājusi man garām autoostas virzienā. Pļukt. Gaidīju vīrieti ar mietu, sagaidīju mātes pavadošu puiku ar sprunguli. Tobiš, tas spinings sabīdītā stāvoklī ietilpa man mugursomā.
Tas, ko domāju par radušos situāciju tā arī palika pie manis. Latviski nav tulkojams, bet oriģinālvalodā nav pieklājīgi lietojams.
Pēc atkal zvanīju Tomam, precīzāk - viņš piezvanīja man, lai noskaidrotu, vai tam pribambasam ir spole un makšķeraukla. Nu, pankūka. Nācās ar nosalušām rokām pakot to brīnumu laukā lai pateiktu, ka ir. Un tad vēl nācās mocīt nabaga biļešu pārdevēju kasē, jo Pildas galā saradās jautājumi par Ludzai tuvāko pieturu virzienā uz Rēzekni. Pēc garām pārrunām šie palika gribot un pie tā, ka mani Rēzeknē jāsavāc.
Tālāk jau vilkos uz Gulbenes centriņu pa ceļam nedaudz bildējot ar nosalušām rokām un nolūku kādā siltā vietiņā drusku ko siltu apēst. Skaidrības īsti nebija par to, kad vispār tikšu pēc kaut kā ēdama. Pajautāju sastaptam pārītim virzienu un gāju.
Taks, iesāku vakar vakarā pavēlāk aprakstīt piedzīvojumus, tomēr vienā mirklī sapratu, ka "lūztu" uz līdzenas vietas bezvēja režīmā un apstājos. Šodien turpinu.
Tātad - pajautāju sastaptam pārītim virzienu uz kādu nebūt sabiedrisko ēdinātavu. Pa ielu uz priekšu, pretī beķerejai būšot bistro. Beķereju atradu, bistro - nē. Jautāju cilvēkiem vēlreiz. Atradu bistro un konstatēju, ka tā iestāde nedēļas nogalēs nestrādā. Un bija sestdiena. Devos atpakaļvirzienā, saviem spēkiem atradu kafejnīcu. Uz laiku slēgta, jo tur notiekot renovācija. Klusībā aizskaitīju līdz 245 un iegāju beķerejā ar domu kaut dažus pīrādziņus nopirkt. Bet, man par prieku, tur uz vietas varēja arī kafiju padzert un tos pīrādziņus apēst. Jau ar drusku apsildītu vēderu un rokam devos atpakaļ uz autoostu gaidīt to savu 16.15.
Un biju dusmīga, nosalušām rokām un vispār neapmierināta ar apkārtējo pasauli un Gulbeni tajā skaitā, Ja nu kas, ar šodienas acīm uz Gulbeni skatoties - vismaz vienu reizi uz turieni jāaizbrauc konkrēti. Lai saprastu - mana neapmierinātība un nepatika pret pilsētu ir tikai notikumu radītas emocijas, vai arī pašā pilsētas atmosfērā. Jo pagaidām iespaids - pelēka, nošņurkusi pilsētele, kurai netrūkst pompozitātes, bet ir pilnīgi pie kājas vide, kurā gulbēnieši dzīvo. Tiešām, jāaizbrauc vēlreiz, lai saprastu kas ir kas.
Jo, pēc jau braucot uz Rēzekni cauri Balviem - pa logu redzētais radīja interesi, patīkami aizķēra no cikla par to, ka gribas aizbraukt uz to pilsētu un varbūt ne vienu vien reizi.
Vēl drusku par braukšanu no Gulbenes uz Rēzekni. Kārtējais ceļa remonts starp Gulbeni un Balviem. Ik pēc apmēram kilometra apstāšanās "pie lielceļa staba", jo maiņvirziena kustība kādos posmos un vienā vietā apbraukšana pa grants ceļu dēļ tā, ka galvenais ceļš vienā vietā pārrakts pavisam nopietni. Līdz Rēzeknei tiku ar nosalušam kājām par spīti siltiem ziemas zābakiem.
Rēzeknē man vēl nebija atbraukuši uz autobusu pretī, piezvanīju no autoostas un uzvilku vēl vienas zeķītes esošajām pa virsu. Mani savāca pusstundu pēc mana zvana. Acīmredzot no Ludzas bija braukuši. Dēls, ieguvis baltās tiesības, pie stūres un viens viņa draugs par instruktoru.
Un vakara pēdējais piedzīvojums jau bija brauciens uz Pildu. No Rēzeknes izbraucām normāli, bet pēc tam, jau tumsā, GPS sistēmai uznāca pašdarbības lēkme un piesitās vadātājs. Tik ļoti, ka kaut kur kaut kā apmaldījāmies. Puikas apmainījās vietām, pie stūres piesēdās dēla draugs un dēls sāka braukšanu instruēt pēc kartes parastās. Un tad jau saprātīgi tikām mājās. Tobiš, atradāmies paši un izmaldījāmies.
Un mājās kādu laiku bija visādi ņigu ņegu par visādiem piedzīvojumiem, kā rezultātā mans vakardienas piedzīvojumu stāsts vakar palika neuzrakstīts līdz galam.
Bilžu komplekti būs divi: viens no manas visai negarās pastaigas pa Gulbeni, otrs - drusku Rēzeknē pa perimetru uzņemts manus savācējus gaidot.
Gulbene
Rēzekne
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru