Jāāā... sen nav bijusi tāda vasara un vēl pēc tam, kad visādas izskriešanas no mājām. Visaktīvākais laikam ka bija jūlijs, kad to izlēcienu bija pavairāk kā pārejos mēnešos.
Vispirms gribu drusku pateikt to, kas nav satilpos dažos iepriekšējos rakstos.
Rakstā par mūsu nelielo iebraucienu Ņukšā koka katoļu baznīcu apskatīt, nobildēt aizmirsās pieminēt, ka minētā apdzīvotā vieta reiz bija piekritīga Pildai, tādēļ tā baznīca tiek saukta par Pildas katoļu baznīcu. Tik vēlākos laikos tā vietiņa no Pildas atdalījās iegūstot patstāvīgas apdzīvotas vietas statusi, bet baznīcu tomēr turpināja dēvēt par Pildas katoļu baznīcu.
Savā iepriekšējā rakstā par braukšanu uz Pildu caur Gulbeni un Rēzekni aizmirsās dažus novērojumus pieminēt. Nelielu neizpratni radīja fakts, ka maršrutā posmā no drusciņ aiz Smiltenes virzienā uz Gulbeni, no tās līdz aiz nedaudz Balviem nu ļoti daudz cilvēku autobusā dažādās vietās un ar dažādu braukšanas ilgumu izmantoja sabiedrisko transportu uzrādot invaliditātes apliecības (un laikam vai nu ar I vai II invaliditātes grupu). Neizpratni radīja nevis tas, ka ir šādas kategorijas cilvēki (pašai ir II invaliditātes grupa), bet gan drīzāk šādu cilvēku daudzums minētajā posmā. Es daudz braukāju izmantojot sabiedrisko transportu, bet nu nesastopu īpašo vajadzību cilvēkus tik biezā slānī. Pagaidām nezinu pamatojumu, kāpēc tieši tajās vietās ir tāda īpašo cilvēku koncentrācija.
Vēl divi novērojumi šajā maršrutā. Pa ceļam uz Gulbeni apdzīvotā vietā ar nosaukumu Velēna pa autobusa logu pamanīju no laukakmeņiem būvētu, manuprāt standarta izmērs, laikam luterāņu baznīcu. No pašiem pamatiem līdz zvanu torņa pēdējam punktam, Pavisam no laukakmeņiem. Iespaidīgi. Vēlāk, jau braucot cauri Balviem, atkal pa autobusa logu, redzēju ļoti sirsnīgu no guļbaļķiem būvētu pareizticīgo baznīcu. Koptu un uzturētu. Iespaids - kaut kas ļoti pa īstam un sirsnīgs. Katrā gadījumā abas minētās vietas "ieķeksēju" ciklā "Tā kā derētu kādā brīdī izbraukt maršrutu un apskatīt tuvāk".
Tas nedaudz par to, ko nepierakstīju iepriekš. tagad drusku par ko citu (varbūt).
Jā, pēdējo nedēļu notikumi un piedzīvojumi visai raibi. Ar braukāšanām viskautkur ārpus Rīgas. Tā kā pikta, jo neplānoti un pierunāta. Tā kā tomēr apmierināta ar to braukāšanu. Iespaidi, redzējums, notikumi. Viss vienā kokteilī. Nav slikti tomēr. Un, ziniet - visu to sestdienas braukāšanas laiku pa logu skatoties visu to rudens un vides jaukumu mani nepameta sajūta, ka esmu mājās. Tā māju sajūta, par kuru reiz rakstīju tā abstraktāk, kaut kā fascinē. Tā nebija no cikla "mājas ir ar četrām un vairāk sienām un jumtu virs tām", bet gan "tā zeme ir mana". Mana tik ilgi un tik daudz, cik es te dzīvoju, mani visi mīļie ir dzīvojuši un dzīvo, dēls dzīvo. Man nevajag citus pleķīšus pie citām jūrām. Šis pleķītis ir manu sakņu pleķītis neatkarīgi no tā, kurā no tā pleķīša punktiem es kurā mirklī fiziski dzīvoju. Kaut ka tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru