Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt...
Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.
Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.
Par spīti Maskavas ideoloģiskajam uzspiedienam kaut ko mūsos neizdevās izskaust.
Ziniet, padomju laikos, kad bija normāli ar visādām ceļazīmēm brīvajā laikā brīvi pa padomiju braukāt - ziniet, mēs nevis braukājām pa to zemi, kuru mums uzspieda par Dzimteni saukāt, bet gan bija iekšēja noskaņa, ka mēs braucam uz eksotiskām vietām, kurām ar mūsu patieso dzimteni pie Baltijas jūras nu nekāda sakara nav. Labi, tikai tik daudz, ka visa tā eksotika atradās ar mums "vienā maisā", kuru sauca par PSRS, Mums Dzimtene bija te - pie Baltijas jūras. Mīļa, sirsnīga, ar Kuldīgu, Siguldu, Rīgu... To mēs mīlējām un mīlam. Un Maskava jau tolaik likās kā liela sādža, kurā bez Tretjakova galerijas nekā vairāk ko redzēt nav. Ļeņingrada (tagad Pēterburga) likās saprotamāka, krāšņāka. Tajā bija un ir joprojām daudz kas ko redzēt.
Sakiet, kā var mīlēt Kamčatku, Čukotku, Sahalīnu? Kā var mīlēt Urālus? Tās zemes ir svešas, tur dzīvo citas tautas ar citu valodu un kultūru. Tajās vietās dzīvo tautas, kurām tur ir dzimtene, kuru tās mīl. Nevar vienā katlā mest nemetamo.
Teikt - "Jūs piemērojāties, tas nebija labi" - tas ir vienos vārtos un nekā. Reizēm ārēja piemērošanās ir ceļš uz izdzīvošanu un ieguldījums kaut kā svarīgākā nākamībai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru