sestdiena, 2018. gada 21. aprīlis

Vizīte pie ārsta

Šodien ar diezgan lielām bažām devos uz plānveida vizīti pie sava āstējošā ārsta Veldres ielā. Viņš ir ne tikai mans ārsts, kuru regulāri apmeklēju, bet arī bija mans ārstejošais ārsts slimnīcā, kad mani pārkāpuma dēļ izrakstīja divas dienas ātrāk, nekā paredzēts. Par savu pārkāpumu jau rakstīju laiciņu atpakaļ vēl iepriekšējā mēnesī
Biju domājusi, ka ārsts joprojām jutīs nelielu aizvainojumu un nosodijumu, tomēr mana atvainošanas un pateicība par to, ka toreiz noreaģēja tik asi - iedarbojās un esmu praktiski pārgājusi uz bezalkooliskajiem dzēieniem un no alus, pat vienas bundžas man paliek ne pārāk labi - iedabojas, ārstam tas uzlaboja garastāokli. Kā arī tas, ka esmu atadusi darbu un paspējusi pa šo laiku uz kādiem pasākumiem pat aiziet.
Tā īsti izjutu, ko nozīmē piedošana.
Spēju to novētet un ceru, ka vairs nekitīšu atpakaļ aliņos bezjēgā, jo ir ārsta uzticēšanās un darbs, kuru darot alkohols jebkurā formācijā ir izslēgts.
Esmu pateicīga ārstam par šo dienu. Pacēla pašapziņu un garastāvokli.
Rakstot šo postu, sapratu, ka kaut kas jādara ar manu datoru. Daži taustiņi ķeras un ir īpašīgi jāseko pareizrakstībai, jo ne vienmēr ar pirmo piegājienu izdodas nolikt pareizajās vietās. Nākas strikti sekot līdzi rakstītajam vārdam.
Tāpat esmu pateicīga tiem, kuri klikšķina uz reklāmām manā blogā. Tad jūtu, ka topu lasīta un pētīta un mani neapmeklē tikai un vienigi boti.

piektdiena, 2018. gada 20. aprīlis

Nīderlande ziedos

Pirma darba diena Norstat Latvija AS

Šodien devos uz apmaācībām Norstat Latvija AS
Izrādījās, tā bija arī mana pirmā darba diena tur. Jo uzreiz tika sarakstīts darba līgums ar noteiktu darba uzsākšanas datumu - šodienas datumu. 
Man tika parādīta aptaujas demo versija, tika ļauts pamēģināt to. Pēc tam kādu laiciņu intervēju jau parastā darba ritmā. Pati aptaujas uzbūve daudz neatšķiras no tām aptaujām, kuras veicu pērnvasar citas aptaujas firmās. Tomēr pluss ir - nav jaskraida pa mājam un dzīvokļiem, meklējot aptaujājamos. Sistēmā iestrādāta telefonu grāmata vai kaut kas tamlīdzīgs. Nospied tikai attiecīgo pogu un gaidi, kad savienos ar abonentu. Un tad intervija vai nu notiek vai nenotiek.
Katrā gadijumā man tur patika. Pat satiku pazīstamus cilvēkus - kaimiņu puisi no Raunas ielas dzivokļa.
Pagaidām nenoželoju, ka pieteicos tur darbā, redzēs, kā ies talāk.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Norstat Latvija AS

Šodien biju uz darba pārrunām Norstat Latvija AS Zemitānu ielā 2b. Ēkā, kas saucas Zemitānu biroji.
Šī iestāde nodarbojas ar telefonintervijām. Nav jāskraida pa dzīvokļiem un jācer, ka būs kāds, kas atsauksies un atbildēs uz jautājumiem.
Kad ierados pie dažiem datoriem jau sēdēja intervētāji un darbs noritēja pilnā sparā. Atbildīgā kundze bija ļoti laipna, mēs aprunāties aizgājām uz citu telpu, lai netraucētu tos, kas strādā.
No kundzes uzzināju, ka darbs būs pēcpusdienas maiņā, līdz deviņiem vakarā. Tiek slēgts kolektīvais līgums, kura ietvaros netiek apmaksātas slimības lapas un atvaļinājums, toties ir strikta stundu likme un elastīga bonusu sistēma, kas atkarīga no nointervēto cilvēku skaita un nostrādāto stunsu skaita.
Būs jāpiestrādā pie dikcijas, jo savas zobu problēmas dēļ man vienmēr jācenšas runāt artikulēti un izteikties skaidri, lai mani varētu saprast.
Katrā gadījumā man potenciālā darba vieta patika, piektdien dodos uz turienu uz apmāībām, pēc kurām iespējams noslēgšu līgumu.
Vēl viena lieta - katru trešdienu darbinieki iesniedz savu potenciālo darba grafiku nākamajai nedēļai. Tas laikam tādēļ, lai priekšniecībai vieglāk saplānot veicamo darbu apjomu un iespējamo rezultātu.
Cik sapratu, man kā otrās grupas invalīdei vēl pienāksies nodokļu atlaide. Nezinu, kā tas izskatīsies naudas iztiksmē.

Par darbu runājot

Pie dažiem maniem ierakstiem komentāros parādījās jautājums kāpēc meklēju gabaldarbus vai projektveida darbus kuros "atnācu, izdarīju, aizgāju". Mēģināšu plašāk izskaidrot kāpēc.
Esmu strādājusi darbu, kurā ir ko darīt labi ja dažus mēnešus gadā. Pārējā laikā - ir jābūt uz vietas bet ar ko aizpildīt astoņas darba stundas - domā pati, cita nav ko darīt. Vienkārša stundu atsēdēšana. Tiesa, par to maksā algu (kā jau valsts darbā), bet tas nemaina būtību. Atsēdēšanas un bezdarbības vietā es varētu būt kaut kur citur un darīt ko citu. It īpaši vasarā, kad saulīte tik silta un laiks tik jauks.... kaut vai uz jūrmalu aizkulties un nopeldēties.
Esmu strādājusi arī tādu darbu, kurā visas astoņas stundas paiet tādā noslodzē, ka maz neliekas un uz dienas beigām ir sajūta kā pēc gaļas mašīnas. Nākošā dienā lauž kaulus un nav nekas mīļāks par gultu, bet jāceļas un atkal jāiet uz gaļas mašīnu. Tad brīvdienas jebkurā gadalaikā pat nejūt, jo tiek pavadītas uz dīvāna un pat mājas solis liekas mazsvarīgs.
Lielveikalos 10 - 12 stundas sēdēt kasē un noņemties ar naudu un rindā esošajiem pircējiem vispār nav priekš manis. Kļūdu iespējamība darbdienas beigās ir pietiekami liela, lai es uz šādu darbu neparakstītos. Un pie viena ar šiem modīgajiem kases aparātiem apieties - esmu drusku par vecu laikam, lai to apgūtu.
Šie ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc meklēju gabaldarbus un projektveida darbus. Vispār tādus darbiņus, kuros atnāc, izdari darāmo un miers. Līdz nākošajam darāmajam.

otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis

Aigara Opincāna plakāti

Vakar kopā ar Ilmāru Biti bijām uz Aigara Opincāna plakātu izstādi Kaņepes kultūras centrā. Te bildes no šī pasākuma.

pirmdiena, 2018. gada 16. aprīlis

Atkal šodiena

Ir forša pavasara sajūta. Sen tāda nav bijusi. Sen neesmu izjutusi pavasari kā tādu ar pirmo lapu plaukumu un atmodas svaiguma sajūtu.Gribas iet un darīt, tik nezinu reizēm ko. Nākas izdomāt, skatīties internetā, kur kādi pasākumi notiek un meklēt kompāniju. Vienai jau savā ziņā garlaicīgi.
Ar tiem aliņiem ir tā, ka tomēr reizi divās, trijās nedēļās vienu bundžiņu iemiesoju, bet pēc tam, pie izdevības tikai un vienīgi bezalkoholiskos. Vairāk un savādāk nemaz negribas. Negribas bojāt rīta un dienas labsajūtu. Jo atiešana pat no viena alkoholiskā aliņa ir pasmaga un traucējoša. Bet vismaz vairs nav tās stipro paģiru sajūtas, kad aliņi dzerti trīs, četri dienā un vēl šis tas pa virsu. Tā bija apmēram pērnvasar, kaut arī dikši strīdējos ar anonīmajiem par šo tēmu. Kaut kā bija pagrūti sev atzīties, kur nu vēl kādam ko pierādīt. No turienes arī tās n-tās drukas kļūdas tekstos, kuras nākošā rītā nācās labot. Ceru, tagad rakstu bez drukas kļūdām.
Ir interesanti pavērot mājas kaķi. Tas ar dziļu pietāti un uzmanību lien ārā uz balkona, ij tad tup vienā vietā, nevis mēģina apdīvot visu balkonu. Pie atvērtām dzīvokļa durvīm uzmanīgi pabāž deguntiņu laukā no dzīvokļa un īsti nemēģina izkļūt kāpņu telpā, lai to izpētītu. Toties no kaimiņu suņa nebaidās un pat saostās ar to. Vismaz neizskatās, ka viņiem būtu sliktas attiecības.
Gaidu māsu vasarā atvaļinājumā. Pērn viņai bija atvaļinājums uz kādu nedēļu. Būs tik daudz ko ar viņu sadarīt un aprunāties. Stulbi, ka viņai ziemā sanāk pagarāka pauze ar to Nīderlandi. Kaut kur no oktobra/novembra līdz apmēram februārim. Un šeit ar tiem darbiem ir kā ir, pati meklēju un nevaru dabūt. Bet es jau meklēju ne to, kas pirmais patrāpās pa ceļam. Man vajag tādsu, ko spētu pavilkt.
Patīk šis pavasaris, ko tur lai saka.Kāds grib strīdēties par to, ka pavasaris ir jaukākais gadalaiks gadā?

svētdiena, 2018. gada 15. aprīlis

Otrā kafijas krūze

1. Pavasaris beidzot iestājies, var bez mēteļa no mājas laukā iet. Tas viss ir bijis visnotaļ strauji - tikko bija tā, ka bez ziemas mēteļa nekust un nu jau var vispār bez kaut kā. Cool. Arī noskaņojums tāds, ka gribas kalnus gāzt. Tik pa māju sanāk rosīties, Darba pārrunas (ja līdz tām nonāk), pagaidām ir visai neveiksmīgas. Kaut kāda savastarpējas nevēlēšanās aura sarunās.
2. Pie dēla un vedeklas pagaidām viss ok, sadzīvojam. Viņi ir noskaņoti mani vispār uz pansionātu nelaist. Tiesa, pagaidām esam vienojušies, ka no rindas uz pansionātu neatsakos. Visādi var gadīties un pansionāts var sanākt kā pārejas periods. Viņi nav droši pagaidām, cik ilgi tēvs atļaus te mītēties un vai nebūs jāmeklē jauna mītnes vieta.
3. LFFB lapā pagaidām lieku tikai rakstu sadaļu, pārējais pienāks vēlāk.Kaut gan jau tagad manu, ka ik pa brīdim darbs pie tās notiek. Diemžēl meklētāja joprojām nav.
4. Anonīmie pieklusuši. Laikam nav iemesla izteikties.Kaut kā bez viņiem pagarlaicīgi.
5. Ceru, ka tagad reklāmas manā blogā kļuvušas interesantākas.

piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Pavasara noskaņās

1. Un kas, ka Nīderlandē pavasaris ātrāk devis par sevi zināt? Mums arī drīz lapas kokiem un krūmiem plauks. Bet to jau visi laikam pamanījuši. It sevišķi tie, kuri dzīvo guļamrajonos ar plašu zaļo zonu. Un mums pie mājām ir kolosāli sniegpulkstenīšu klājieni. Un pie kam dažādu šķirņu. Un tas, ka pavasaris beidzot līdz mums nonācis - putni par to jau liek manīt. Mums aiz loga vienā bērzā vārnas jau sev ligzdiņu iekārtojušas. (tiesa, martā izpalika kaķu koncerti aiz loga - laikam visi kastrēti).
2. Sūtu savu CV uz visām pusēm. Pagaidām nekā, kaut arī pārrunas dažubrīd notiek, bet tām pārrunām nav rezultātu. Nē, nu kaut kāds rezultāts ir - es iepazīstu dažādus kantorus, dažādas prasības darbam. Bet tā pagaidām ir tāda sīkpieredze. Dīvainākais ir tas, ka, ja es eju uz pārrunām ar noskaņojumu "negribu šo darbu", tad es viņu arī nedabonu. Pagaidām nav patrāpījies tāds darbs, kuru "gribu tūlīt un uzreiz". 
Pētot ss.com - Latvijas Fakti atkal meklē intervētājus. Tomēr, vadoties pēc pērnā gada bēdīgās pieredzes, es uz turieni savu CV neesmu aizsūtījusi. Tur laikam intervētāji ilgi neturas.
3. Jau mēnesi dzīvoju pie dēla (tiesa, bija nedēļa, kad es mītējos vecajā vietā Raunas ielā - puikas tēvs uz nedēļu bija atbraucis un es pavācos tālāk no grēka, jo mums abiem pietiek ar oficiālajām tikšanās reizēm, kad nav iespējams izvairīties no tikšanās). Jūtos neslikti, ja neņem vērā to, ka tiku pie "apčī" un klepus. Mums visiem trim tā saaukstēšanās fāze bija. Šodien beidzot jūtos pēc cilvēka, nevis otreizējā pārstrādes produkta.
Būs jāaprunājas ar dēlu, kā viņš šo mēnesi ir uztvēris un vedekla arī. Gan jau, ka viņiem ir kāds viedoklis.
4. Esmu pateicīga tiem, kas paklikšķina uz reklāmām manā blogā. Un būšu pateicīga tiem, kas spēs man ieteikt darbu, ko spēšu veikt.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Nīderlandē lapas plaukst

Bildēs grūti pamanīt, jo tas pirmais plaukums ir sīciņš un maziņš. Tāds viegls zaļums. Bet mums pagaidām tik egles zaļas un es vienam ceriņkrūmam pumpurus pamanīju. 

pirmdiena, 2018. gada 9. aprīlis

Avon Cosmetics

Kārstējo reizi pierādījās ka esmu zoss. Gāju uz darba pārrunām, pat īsti nezinot, uz kurieni eju. Bet visu pēc kārtas.
Pagājušo nedēļ' nosūtīju savu CV izlasot sludinājumu, ka firmai vajag divas sievietes darbam divas reizes nedēļā. Par nožēlu nepaskatījos, kas tā par firmu, atcerējos vienīgi, ka firma atrodas Zemitānu ielā 1. Un tas ir praktiski pie Zemitānu tilta. Vēl nodomāju, ka ja mani pieņems darbā, nebūs tālu no manām pašreizējām mājām. 
Man, kā par brīnumu, atzvanīja un paskaidroja, ka kantoris atrodas ēku kompleksā kas saucas Zemitānu centrs un atrodas A korpusā. 
Nākošā dienā pameklējos ss'ā lai saprastu, uz kurieni tad esmu sūtījusi savu CV. Tā arī nespēju atcerēties kurā darba piedāvājumu sadaļā biju šo sludinālumu redzējusi. Nolēmu paļauties uz gadījumi.
Tomēr tas man netraucēja šorīt no dēla telefona piezvanīt uz tirieni un noprecizēt kur to kantori tajā korpusā atrast. 
Kad tur šodien nonācu, pirmais, ko pamanīju - Zemitānu centrs atrodas Zemitānu ielā 6, nevis 1, kā biju iedomājusies. Nu, mazliet nokļūdījos, piedodiet. 
Kad nonācu līdz vajadzīgajām durvīm, aiz kurām atrodas ofiss, uzmanīgi izlasīju uzrakstu uz durvīm, kas vēstīja ka tas ir kosmētikas formas Avon Cosmetics kantoris. Kaut arī par šādas firmas eksistenci zinu jau sen, kā arī zinu to, ka viņi savu produkciju izplata ar komivojažieru satpniecību, projām negāju. Bija neliela interese par to, ko viņi man piedāvātu darīt.
Pats kantoris bija neliela telpiņa, kurā kar vienu sienu stiepās kumodes tipa skapju un trīs galdi, padaudz krēslu un stikla skapis ar visādām smaržām. Kā arī daudz citu cilvēku, kuri kaut ko darīja pie diviem galdiem. Pie trešā galda jauna sieviete jau sarunājās ar darba pretendenti. 
Nācās nedaudz uzgaidīt, jo tomēr biju ieradusies nedaudz par agru.
Kad būtne pievērsās man, viņas prmais jautājums mani nedaudz apstulbnāja. Tika pajautāts ko es firmā gribētu darīt - strādāt ar dokumentāciju vai cilvēkiem. Mana atbilde bija - protams, ar papīriem. 
Nedaudz parunājām par to, ka viņiem dotajā brīdī vairāk vajag cilvēkus, kas strādā ar cilvēkiem, mazāk tādus, kas ar papīriem. Katrā gadījumā saruna bija īsa. Tika apsolīts man līdz trešdienai piezvanīt, lai pateiktu, kādu darbu tad viņi man var pedāvāt. 
Es lielas cerības uz to nelieku. Izklausījās pēc pieklājīga atteikuma. Katrā gadījumā turpinu darba meklējumus.

trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Sen nav bijušas pārdomas

1. Apskatot statistiku,konsatēu paradoksu - manu blogu visvairāk skatās amerikāņu, precīzāk, ASV publika. Latviešu publika ir tikai otrajā vietā. Īsti nezinu, vai tie ir turienes boti, vai arī reālas personas. Nekur jau neparādās, no kuras pasaules malas mani lasa un komentē anonīmie komentētāji. Bet būtu interesanti uzzināt.
2. Sen jau esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem aliem un arī tad labi, ja reizi trijās dienās. Laikam drīzumā pāriešu un limonādēm un tamlīdzīgiem dzērieniem. Alus nevelk, bet bezalkoholiskais pēc garšas atšķiras un tie garšīgākie ir padārgi. Bet ir labi pamosties bez paģirām un nedaudz sāpošas galvas. Bezalkoholiskajam jau tā pati indeve, kas alkoholiskajam - skalo laukā visu, ko var izskalot. Alkoloīdi laikam pamazām būs no manis izskalojušies. Galvenais - noturēties un neatsākt.
3. Kretinē tas, ka jāpāršļūc uz iepriekšējo dzīvesvietu Raunas ielā tajās reizēs, kad te parādās dēla tēvs. Tas nogurdina. Kaut jel iestātos tāds pamiera stāvoklis, kad man nekur nebūtu jāpāršļūc un mēs mierīgi varētu te tās dažas dienas sadzīvot.

Zenta Ērgle: Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi

Vakar beidzu pārlasīt bērnības laiku Zentas Ērgles grāmatu Par mūsu sētas berniem, indiāņiem un melno kaķi. 
Grāmata ir par padomjlaiku bērnību, pusaudzību, jo tajā darbojošas personas, galvenie varoņi ir bērni. Protams, neiztrūkst arī pieaugušie, bet tie ir otrā plāna tēli. Grāmatā, kas ir patīkami, praktiski iztrūkst ideoloģija, bet ir to laiku īstenība ar pionieru pulciņiem, kolhoziem.
Bērnu rotaļas un aizraušanās - kā jau visiem bērmiem tajā vecumā; futbols, volejbols, ložņāšana rotaļājoties pa parabiem un daudz kā cita. Arī tipiski bērnu nedarbi. Ir arī pārgājieni un tamlīdzīgas būšanas, ieskaitot vasaras nometni teltīs.
Autore lieliski izpratusi bērnu psiholoģiju un viņu vēlmes komunikācijā un tamlīdzīgās būšanās. 
Grāmata lieliski ataino laiku pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija PSRS republika. Vērts izlasīt. Ceru, ka bibliotēkās vēl sastopama, ja ne - varbūt kādā antikvariātā.

otrdiena, 2018. gada 3. aprīlis

Krievu ziņas

Kadreiz vienam anonīmajam uz viņa komentāru atbildēju, ka krievu ziņas neklausos un izsaku savas domas. Savas domas es izsaku joprojām, bet esmu reizēm spiesta klausīties Krievijas raidījumus, kas izkabināti yūtbē. Viņš, vadoties pēc šiem sarunu/ziņu raidījumiem reizēm veido savus podkāstus, kas pamatā vērsti uz amīšu publiku, kaut arī viņam klausītāji ir ne tikai amīšos, bet arī visur kur citur, ieskaitot Latviju.
Šo raidūjumu dēļ puika ir iekļuvis Krievijas melnajā sarakstā un tur viņu nelaiž iekšā, paraksē esot pārbaudījis.
Gribot negribot nākas dzirdēt par to, kas notiek Krievijā. Pie kam par visiem notikumiem vēsta raidstacijas, kuras savos vēstījumos pauž domas, kas īsti laikam tomēr neatbilst valsts oficiālajai politikai. Tīrais brīnums, ka nav aizklapētas ciet. Puika gan saka, ka dažās, asākās, tomēr pieklapētas.
Visu to klausoties liekas, ka pie mums vēl ir zelta bedre un miera māja. Un pie mums ir kāda jel kārtība. Viss tur notiekošais - bardaks pārākā pakāpē.

pirmdiena, 2018. gada 2. aprīlis

Roterdamas zoodārzs

Māsu un viņas Nīderlandes darba vietas kolēģes vakar veda ekskursijā uz Roterdamas zoodārzu. Braukt esot nācies kādu laiciņu, jo esot gabaliņš no tās vietas, kur viņas dzīvo, līdz Roterdamai un tad vēl drusku jāpalīkumo, lai nokļūtu turienes zoodārzā. Te būs bildes no turienes.