Pie dažiem maniem ierakstiem komentāros parādījās jautājums kāpēc meklēju gabaldarbus vai projektveida darbus kuros "atnācu, izdarīju, aizgāju". Mēģināšu plašāk izskaidrot kāpēc.
Esmu strādājusi darbu, kurā ir ko darīt labi ja dažus mēnešus gadā. Pārējā laikā - ir jābūt uz vietas bet ar ko aizpildīt astoņas darba stundas - domā pati, cita nav ko darīt. Vienkārša stundu atsēdēšana. Tiesa, par to maksā algu (kā jau valsts darbā), bet tas nemaina būtību. Atsēdēšanas un bezdarbības vietā es varētu būt kaut kur citur un darīt ko citu. It īpaši vasarā, kad saulīte tik silta un laiks tik jauks.... kaut vai uz jūrmalu aizkulties un nopeldēties.
Esmu strādājusi arī tādu darbu, kurā visas astoņas stundas paiet tādā noslodzē, ka maz neliekas un uz dienas beigām ir sajūta kā pēc gaļas mašīnas. Nākošā dienā lauž kaulus un nav nekas mīļāks par gultu, bet jāceļas un atkal jāiet uz gaļas mašīnu. Tad brīvdienas jebkurā gadalaikā pat nejūt, jo tiek pavadītas uz dīvāna un pat mājas solis liekas mazsvarīgs.
Lielveikalos 10 - 12 stundas sēdēt kasē un noņemties ar naudu un rindā esošajiem pircējiem vispār nav priekš manis. Kļūdu iespējamība darbdienas beigās ir pietiekami liela, lai es uz šādu darbu neparakstītos. Un pie viena ar šiem modīgajiem kases aparātiem apieties - esmu drusku par vecu laikam, lai to apgūtu.
Šie ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc meklēju gabaldarbus un projektveida darbus. Vispār tādus darbiņus, kuros atnāc, izdari darāmo un miers. Līdz nākošajam darāmajam.
kā jau tika teikts, kam gan kaut ko negribas... protams, ir jauki, kad vēlmes sakrīt ar iespējām, bet visiem ideālo darbavietu nepietiks
AtbildētDzēstBet pastāv jau teiciens par māti, meitu un kleitu... Tā ka izvele tomēr pastāv.
AtbildētDzēst