1. Vakar pīķa stundā ar autobusu braucu no centra mājās - uz Vecmīlgrāvi. Un kārtējo reizi sajūsminājos par divu metru distanci, kuru apcerēju jau iepriekš papildinot ar komentāru. Tie sēdvietu izmantošanas ierobežojumi izraisa smīnu. It kā mēģinājums radīt divu metru distanci pasažieru vidū, bet. Bet pasažieri visai ierobežotā teritorijā pārvietojas, sagrupējas braucienam. Nu nesanāk tā divu metru distance. Pie viena izmantojot transportu situācijā, kad no/uz darbu/mājām jānokļūst darba dienā ar transportu, kurš kursē tā, kā nu kursē.... Ieviešot kādus nebūt līdzekļus transportā saslimšanas ierobežošanai pats transporta kustības saraksts paliek ne ierobežojumu līmenī, jebkura transporta esošais skaits nepalielinās, sabiedriskais transports taču jebkurā maršrutā nekursē ir pa piecām sekundēm jebkurā virzienā. It sevišķi maksimuma stundās.
Cilvēki vienalga blīvēsies, grūstīsies, apsēdīsies pat aizkrustotajās sēdvietās sava un citu braucēju braukšanas ērtībai. Ja pat pat ļoti bieži kursējošie trolejbusi 15. maršrutā neatrisina nu ļoti piepildītā trolejbusa salona problēmu, tad ko lai saka citos sabiedriskā transportā, satiksmes līdzekļos esošās braukšanas problēmas? Nu, maskas tur pagaidām ir vienīgais, kaut reizēm teorētiskais aizsardzības līdzeklis.
2. Atradās vēl kas papildināms pie kara tēmas, kuru jau nesen izteicu še esošā posta otrajā punktā. Gribu tik nedaudz uzskatāmi papildināt domu no "pēc kara" viedokļa. Še par zināmā mērā uzskatāmu, izlasāmu piemēru minot Margaritas Mičelas romānu Vējiem līdzi, par kuru biju rakstījusi laiku iepriekš. Iepriekš tiku izteikusi viedokli par četriem romāna varoņiem, viņu attiecībām, to vērtējumu u.tml. Patlaban gribu nedaudz izteikties par ar varoņiem notiekošā fonu - Pilsoņu karu ASV. Karu, kuru izraisīja valsts ziemeļdaļas štati cīņā pret valsts dienviddaļas štatiem. Kā galveno motivāciju minot verdzības likvidēšanu valsts dienvidu daļā, būtībā, manuprāt, karojot par savām ekonomiskajām interesēm un cita veida ietekmes palielināšanu valstī.
Karš tika izraisīts, valsts sašķēlās divās naidīgās nometnēs. Cik noprotu, abas puses savam karojošam viedoklim izmantoja pašu esošos līdzekļus (nu, nenoliedzu, ka varēja pastāvēt arī kontrabandas ceļā no citām pasaules valstīm ievestie līdzekļi). Neielaidīšos sīkumos, Ziemeļi karā uzvarēja. Tas pat no mācību grāmatām skaidrs.
Toties iestājās "pēc kara" abās ASV lielajās daļās. Nav sanācis papētīt, kā "pēc kara" faktors ietekmēja Ziemeļu štatu sakārtošanos pēckara apstākļiem, toties grāmatā labi parādās tas, kā šis "pēc kara" izskatījās Dienvidu štatos. Vergiem dota brīvlaišana, bet kur un kā šos jaunos, brīvos valsts iedzīvotājus "pielietot" praktiski, jaunajos apstākļos - nu, Ziemeļu štatiem, valsts pārvaldei ir pilnīgs "po". Lai iet kur grib, lai dara ko grib. Valstij nav intereses.
Tāpat - pilnībā sagrauta Dienvidu štatu - kokvilnas lielaudzētības reģiona ekonomiskā sistēma, lielsaimnieku rindas stipri paretinātas, praktiski nav darba roku.... Var skaitīt padaudz. Un uzvarētājiem tiešām ir "po", lai tiek paši galā. Uzvarētāji ir uzvarētāji. Tas nekas, ka kara izraisītājiem - pie viena uzvarētajiem, nav īsta priekšstata par to, ko darīt tālāk, kā attīstīt, pārstrukturēt "jaunapgūto" reģionu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru