Tiešām. Meklēju atbildes.

Tiešām meklēju atbildes uz savu neziņu, neizpratni. Zemāk rakstītie punkti ir šo meklējumu pamats. 

1. Dažas dienas iepriekš še ierakstīju, pat jūtūbes linku iedevu par uzbeku sievietes pārdomām par pastāvošo, par lietu kārtību. Nu, kaut kā tā. 

Doma bija nedaudz iepazīstināt par Vidusāzijas valsts islāmismu, musulmanismu (kā nu to reliģiju pareizi sauc?). Galu galā mūsu reģionā šī reliģija vairāk asociējas ar Al Caid'u, terorismu. Bet Islamisms, musulmanisms ir tik par dažāds kā kristietisms. Ir Krievijas kristietisms, Eiropas kristietisms un cik nu vēl. Pat dažādas kristietisma sektas (nu, kaut kā tā). Un ir Vidusāzijas islāms, Afganistānas islāms, Ziemeļāfrikas, Dubajas arābu  islāms. Arī dažāds un daudzslāņains.

Varu saprast, ka mani lasītāji sāk pagurt no maniem vāvuļojumiem. Bet ko jaunu uzzināt par mūsu reģionam ko netipisku?

2. Diezgan padaudz esmu rakstījusi par karu kā tādu. Šeit, šeit, šeit un šeit. Patlaban drusku no cita leņķa. 

Karš kā tāds ir laikietilpīgs un resursu ietilpīgs jēdziens. Jebkurai karojošajai pusei visa sava ekonomika un citi resursi (tai skaitā cilvēciskie) jāpakārto kara vajadzībām. Jāapsver visi resursi, ko ieguldīs, iegulda pasākumā, kuru sauc par karu. Kā arī iespējami laicīgi jādomā par to, kas būs pēc tam, kad karš tiks pārtraukts - zaudēts, uzvarēts (būtībā, ne pārāk svarīgi, jo vienalga iestāsies "pēc kara"). Jāpārkārto ekonomika no kara ekonomikas uz miera laika ekonomiku, jāmeklē cilvēkresursi miera vajadzību risināšanai, jo, kā zināms, kara gadījumā iet bojā ne tikai mantiskās lietas, bet arī iesaistītie cilvēki. Un šī "pēc kara" jautājuma risinājums, manuprāt, jau jāmēģina risināt paša procesa - kara laikā. Lai pēckara atjaunošanās periodu iespējami īsākā laikā atrisinātu.

Katrā gadījumā laika un darba ietilpīgs process. Katrā gadījumā, cik nu izdevies iegūt informāciju par kariem, manis tikko minētais aspekts kaut kā apiets, noklusēts.

Drusku piemetinot kara jautājumam - gribu nedaudz par Otro pasaules karu padomāt tā ne pārāk gari. Pat ja Hitleram un Staļinam nebūtu iestājies "kurš pirmais uzbruks", attiecības tiešām būtu relatīvi mierīgas līdz brīdim, kamēr tiešām neiestātos - "es, Hitlers, uzbrūku!".... Nu, Hitlera zaudējums karā ar toreizējo PSRS, tagadējo Krieviju bija jau paredzams pirms pat iesākusies karadarbība. Napoleons jau "aplauzās", ar ko tad Hitlers labāks? Un šajā gadījumā ne tik daudz krievu puses patriotisms, savas zemes mīlestība (tas, protams, arī no svara, bet...), bet uz kartes var droši secināt - Francijas, Vācijas, Eiropas kā tādas teritorija un Krievijas teritorija.... Eiropas kopīgie cilvēkresursi karadarbības veikšanai, galu galā arī Krievijas un Eiropas klimats salīdzināšanai. Ods un skudrupūznis. Ja tā var salīdzināt.

3. Atgriežoties pie revolūcijas tēmas. Papildinot še un še rakstīto. Arī ko revolucionāru veicot ir jādomā par to, ko pret ko maina. Jābūt skaidrām lietām, ko un kā darīt pēc tam, kad veco ar revolucionārām metodēm "izliek aiz vēstures durvīm". Ja ar ekonomiskām revolūcijām (nu, satiksmes līdzekļu pilnveidošanās, uzlabošanās; darbarīku revolucionāra uzlabošanās; u.t.tml.) viss skaidrs kaut vai tāpēc, ka šajās revolūcijās jau pašā pamatā ir skaidrs ko pret ko maina. Un vairumā gadījumu pozitīvā nozīmē. 

Toties man vienmēr zināmā mērā fascinē revolūcijas, kuras veic cilvēki. Izkaujas, lai apturētu kādas valsts esošo valdību. Tik kaut kā palaists garām tas, ka šādu revolūciju vadītājiem būtu jau iepriekš skaidrs par to, kas būs pēc tam. Pēc tam, kad esošā vara taps aizsūtīta mājas kāpostus audzēt. Pat boļševiku Oktobra revolūcijai īsti nemanīju to kaut domas piedāvājumu tam, kas būs "pēc tam", tik to, ka Pirmais pasaules karš līgani pārgāja revolūcijā, kura tik pat līgani pārgāja Pilsoņu karā. Nu, kaut kā tā, šis jautājums tā arī palicis atklāts.