Nesen bibliotēkā "uz dullo" paņēmu lasīšanai Ingrīdas Sokolovas grāmatu "Par un ap VIli Lāci". Šodien nodevu atpakaļ bibliotēkā, kaut arī biju izlasījusi jau pirmajā vakarā. Grāmata nav bieza.
Ingrīdas Sokolovas darbs patīkami pārsteidza ar to, ka lasot uzrakstīto, bija jūtamas dziļas simpātijas pret neviennozīmīgi līdz šim traktēto latviešu rakstnieku un politisko darbinieku. No teksta plūda izpratne par to, ko autore raksta. Un neierasts, neklišejisks skatījums uz rakstnieku, viņa dzīvi un rīcības motivāciju.
Ingrīdas Sokolovas Viļa Lāča redzējums ļoti atšķiras no tā redzējuma, kuru mums, manai paaudzei ir iedīdījusi padomjlaika izglītība; domāju, arī no tā, ko bērniem mūslaikos māca skolā par šo rakstnieku. Kaut vai tāpēc, ka autore ilgus un garus gadus bija rakstnieka draudzene vistiešākajā nozīmē. Bez šim vārdam piekabinātā zemteksta. Līdz ar to dziļāk izprata rakstnieku, viņa dzīvi.
Man visnotaļ radusies vēlēšanās izlasīt arī citus Ingrīdas Sokolovas darbus par Vili Lāci. Lai labāk izprastu šo cilvēku un viņa atstāto literāro un politisko mantojumu.
Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru