Pēdējos gados tā nu ir sanācis, ka zināmā mērā esmu kļuvusi par latkona rīkošanas lokomotīvi. Ir jau pie rīkošanas arī citi cilvēki, bet virzošais spēks kaut kā sanācis no manis.
Kaut kāda pieredze uzkrājusies, kvalitāte saturiskā ziņā arī veidojas, uz pasākumu programmām (arī, šo, topošo) lūkojoties, iestājas zināms gandarījums. Tomēr izdodas, jo cilvēki nāk un jūtas labi un ir apmierināti ar pasākumu.
Pārdomas tas viss tomēr rada visādas.
1-kārt, tas ir gandarījums par padarīto, darīto. Ja jau nebūtu apmeklējuma un lielisko cilvēku, kas līdzdarbojas organizēšanā - nekas nenotiktu un nesanāktu, lai vai kā es to gribētu.
2-kārt - zināmā mērā pretēja sajūta gandarījumam. Latkona organizēšana ir vajadzīga man, vajadzīga tiem cilvēkiem, kuri šo pasākumu apmeklē regulāri un regulāri aiziet no tā patīkami gandarīti ar pasākuma norisēm. Bet - vai ar organizāciju jānodarbojas man un tiem dažiem cilvēkiem, kas to dara nekurnēdami?
Esmu kuluāros, ne publiskā telpā, dzirdējusi īdēšanu par kādām kļūmēm pasākuma organizēšanā ar zemtekstu "Es to izdarītu labāk". Bet "Nu tad nākamgad izdari pa savam un labāk" paliek bez atbildes un darīšanas.
Ļoti ceru, ka šis Latkons izdosies labāks par iepriekšējo.
Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru