Nedzaudz atgriežoties pie vakadienas tēmas par nekurienes malu.
Iepriekšējais ieraksts tapa uz "murrā! cik cool!".
Tagad
esmu nedaudz nolaidusies uz zemes un apdomājusies. Pie viena sapratusi
dažas nianses. Pirmais, ko sapratu - es gribu mosties tad, kad mans
bioloģiskais pulkstenis tam ir nobriedis, nevis kad zvana modinātājs
(nu, ar nu ļoti retiem izņēmumiem). Otrkārt, es laikam īsti neemu ar
mieru ilgstoši celties ap pieciem no rīta tikai tādēļ, ka sešos sākas
darbs. Darbs, no kura pārrodos ap 11-iem - 12-iem un teorētiski visa
atlikusī diena ir manējā, bet prakiski esmu izmuļļāta un neko īsti bez
sevis piespiešanas vairs nedaru. Goldija nekurienes vidū es sapratu, ka
man tā relaksācija pēc triju mēnešu darba ir nepieciešama ilgstošākā
laika periodā, nekā viens vai divi vīkendi.
Tiesa, pagaidām nespīd nekas reāls tāds, kura dēļ būtu iespējams mainīt esošo situāciju.
Par to, ko tur - Nekurienes vidū - sadarīju runājot.
Izlasīju līdz galam Koljēra Trijatā Čilkotinas mežos. Grāmatiņa plāna, be viņai līdz izlasīšanas brīdim bija jāgaida no Ziemassvētku brīvdienām līdz šim vīekndam.
Grāmata
forša, tāda nepretecioza. Par vienas ģimenes dzīvi Kanādas mežos, savā
īpašumā pāri par divdesmit gadu ilgā laika posmā. Stāsts pa dabu,
cilvēkiem dabā. Iekšējo un ārējo saskaņu. Bez filozofēšanas. Vienkārši
cilvēka skatījums uz norisēm, lietām un vietām. Nekas vairāk. Bet
aizrauj un patīk.Vērts lasīt. Ja gribas atpūsties un nelauzīt galvu par
dzīves jēgu, politiku un citām tik pat "svarīgām" būšanām.
Vēl - vakar pa dienu atbrauca tomēr Goldijs. Viņam bija samainījušies plāni un mēs kopā noskatījāmies
vienu fimiņu, kuras nosaukumu es neatceros. Vienai skatīšanās reizei man
likās pietiekami laba. Nelika lauzīt galvu, vienkārši gangstergabals.
Četru britu piedzīvojumi Lietuvā. Filma tapusi angļu un lietuviešu sadarbībā. Savā ziņā pat jautrs gabals.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru