piektdiena, 2015. gada 3. aprīlis

Par kārpīšanos

Šis nu atkal ir kārtējais pārdomu raksts. Bet, man nu tā uznāk. Ceru, taps piedots.
Nesen pagrozījos kompānijā, kurā katram cilvēkam nu noteikti problēmu daudzums ir samilzis TIK liels, ka liekas kā neizturama nasta. Tomēr cilvēki kaut kā kārpās un pa mazai kripatiņai, pa stūrītim mēģina ko darīt, lai izkārpītos no tā visa laukā. Tik vienu puisi īsti nesapratu.
Pats apgalvo, ka atrodas pēc savām sajūtām mellajā caurumā un tukšumā un gaida labo tanti/onkuli, kurš viņu no tā tukšuma izraus. Stipri atgādina to veco pasaku par divām vardēm piena traukā. Viena tik žēli īdēja un gaidīja glābiņu, tāpēc noslīka; otra kūlās, kamēr to šķidrumu sakūla sviestā un atspērusies laukā bija.
Mums katram ir kaudze risināmu problēmu. Daudzas pat liekas nepārvaramas. Un lieti noderētu kāds rūķītis ar palīdzīgu roku. Bet tikai palīdzīgu. Jo pamatā taču jādarbojas pašiem. Pa stūrītim, pa mazumiņam. Un palīgi jau atrodas tiem, kuri dara vai mēģina ko darīt.
Man pašai arī noderētu kāds palīdzīgs rūķītis, tik dažiem darbības piesitieniem. Bet, nu nav tā rūķīša, ir jāķepurojas pašai. To arī mēģinu darīt. Un ceru, ka tas rūķītis atradīsies un pajautās: "Kuru stūri palīdzēt pacelt?"

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru