Ziemassvētki

Ziemassvētki pienākuši, bet es no viņiem neko dižu negaidu. 

Bērnība un jaunība pagājusi padomjlaikos, kad Ziemassvētki neskaitījās un oficiāli svinēja tikai Jauno gadu. Tiesa, pēc vecmāmiņu nāves tēvs mūs, pusaugu meitenes, mēģināja vest Ziemassvētkos uz baznīcu, pat kopā ar mammu sarūpēja kādu nebūt svētku galdu. Bet laiks bija nokavēts. Mums šie svētki nenozīmēja neko un bija tikai obligātā diena, kas jāpavada ar ģimeni nevis kur luņojot ar draugiem.

Kad piedzima dēls, mēģinājām viņam iedot šos svētkus un Lieldienas. Kā tas ir izdevies, īsti nezinu. Nezinu par viņa sajūtām šajos svētkos. Kaut arī jūtu, ka viņš mēģina svinēt un sajust. Tagad jau pirms svētkiem ir sagādājis egli un rotājumus. Pats, bez pamudinājuma.

Pagaidām ir rīts, nezinu kāds izvērtīsies svētku vakars. Laikam par to rakstīšu rīt un varbūt par bildes ievietošu, ja sanāks sabildēt un tautai nebūs iebildumu.

Vienīgais, kas ir patīkami - uz svētkiem ir sniegs, tagad arī snieg. Un tad ir sajūta, ka svētki ir pa īstam, nevis parodija par ziemīgajiem svētkiem. Kaut nu sniegs noturētos līdz Jaunajam gadam. Pēc tam var kust nost un sākties pavasaris.

Tagad tikai sajūti, ka kaķim ir kāda neparasta sajūta, Visu rītu trinas gar mani. Pirmo reizi savu nepilno astoņu gadu laikā sajuta sniegu zem ķepām - izgāja uz piesnigušā balkona un sniegs viņam acīmredzami nepatika. Tagad sēž man klēpī un silda ķepas. Man,  tiesa, tas gan nekādu ērtību nerada, jo laptops ir uz dīvāna un rakstīšanai jāliecas tam lopam pāri. Toties viņam ir ērti. 

Es joprojām ceru, ka man radīsies šī Ziemassvetku sajuta. Ceru uz brīnumu laikam. Varbūt kāds uzdāvinās uz laikiem, pati radīt laikam neesmu iemācīta.