Adventes laiks

Reiz jau rakstīju par Adventi, tagad drusku citādākas domas nāk prātā un rīcība citādāka.

Zinu, ka Advente ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas ir visa piedošanas un pārmaiņu laiks.

Patreizējā brīdī man Advente asociējas ar parādu atdošanas laiku, kurš vilksies vēl ilgi pēc Jaunā gada. Tāpēc sanāk, ka praktiski dzīvoju uz dēla rēķina, jo viņam tā naudiņa lielāka. Bet ļoti ceru, ka šis parādu laiks reiz beigsies. Es jau periodiski piestrādāju, tad arī var ko no parādiem atdot, un pašai arī kas paliek.

Tik nespēju saprast, kāpēc tradīcijās pieņemts, ka jāpiedod tikai un vienīgi Adventes laikā un Ziemassvētkos. Piedošana un pārmaiņu brīdis jau vajadzīgs visu gadu cauri.

Piedošana un pārmaiņas tomēr ir kaut kas netverami mūžīgs. Un spēja piedot un atvērties pārmaiņām jau nav atkarīga no Ziemassvētku laika, tā ir katrā pašā iekšā. Viss atkarīgs no vēlmes piedot un mainīties. Man daudz svarīgāk, ir brīdis, kad mani apķer un pasaka "Bijušās negācijas ir aizmirstas, man bez tevis tuvāka cilvēka nav". Bet tas ir sapnis. Mani tuvākie ir tik ļoti sakašājušies savā starpā, ka es pat nezinu, ko darīt, lai viņus samierinātu.

Man Adventes laiks un Ziemassvētki vairāk ir kļuvusi par tradīciju, nevis ko vairāk. Mājās par nav adventes vainaga un sveču.