Kārtējais kokteilis

Man atlikušas pēdējās divas dienas, ko pavadīt dienas stacionārā Veldre. Pa šo mēnesi, ko pa dienu pavadīju tur, esmu nedaudz vīlusies. Nav vairs "apaļais galds" ar sociālo darbinieku, kam vajag, var paši pieiet un pakonsultēties. Nav vairs grupa ar psihologu. Bija trīs nodarbības ar citu psihologu, bet tas bija galīgi garām un ne tajā rakursā, kas man nepieciešams. Mēģināju atsākt sporta nodarbības, uz kurām gāju centra apmeklējumu pirmsākumos un sapratu, ka sports tomēr nav priekš manis. Man nepatīk vingrošana un trenažieri. Kustību aktivitātes saštukoju arī tāpat.

Vakar drusku nesapratos ar dēlu tik tālu, ka viņš nenakšņoja mājās. Ceru šodien ko salabot ja viņš būs mājās, kad atbraukšu no nodarbībām centrā.

Pēc Jaunā gada meklēšos, lai stātos darbā kaut uz divām, trim dienām nedēļā un dažām stundām dienā. Pa laika posmu starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir bezjēdzīgi ko meklēt. Visiem galvā gada beigas, nevis jaunu darbinieku pieņemšana. Ja nu vienīgi atradīsies tāds darbs, kurā jau reiz esmu strādājusi un ir iespēja atsākt darba gaitas.

Dēls februārī taisās pārcelties uz ASV pie savas pasijas un ar laiku pat apprecēties tur. Viņam ideja bija mani uz turieni pārvilkt un iekārtot pie pasijas mātes Kalifornijā. Bet skaidrs ir viens - man tur nav ko darīt, vecums arī nav tas, lai tik viegli mainītu dzīves vidi un viss cits man ir šeit, nevis tur.  Vienīgais, kas mani uztrauc pašreizējā situācijā - mana atrašanās šajā mītnes vietā. Pagaidām esmu piekārtā stāvoklī. Kad tas tiks sarunāts ar puikas tēvu, būs miers mājās.