Vecāku piedošana saviem bērniem nav nekas unikāls. Normāla, pašsaprotama lieta. Atceros, cik daudz dažādu negatīvismu attiecībā pret ģimeni man piedeva mani vecāki. Tagad jau saprotu, cik grūti viņiem tas nācās un cik smagi ap sirdi bija, kad no vecāku mīlestības viedokļa nācās piedot manus grēciņus, kas sanāca jaunības maksimālismā. Viņi taču mīlēja mani tādu, kāda biju un mīlētu vēl tagad. It īpaši tēvs, jo biju tēva mīļmeitiņa. Es reizēm atļāvos par daudz un man tomēr tapa piedots, tiesa - audzinošas pārrunas tika veiktas. Bet vai es vienmēr tās uzklausīju?
Tagad tas pats notiek manās attiecībās ar dēlu. Viņam top piedots daudz kas. Par spīti tam, ka reizēm viņš mani ļoti sāpina. Vienkārši - tā laikam iekārtots, ka vecāku vieta un vecāku atbildība par bērnu nebeidzas līdz ar viņa pilngadības sasniegšanu. Tā ilgst visu vecāku atlikušo mūžu no bērna laišanas pasaulē.
Bērna kļūdas, reizēm nepareiza rīcība tiek piedotas. Mēs, vecāki, esam saviem bērniem līdzās visu laiku neatkarīgi no tā, vai dzīvojam kopā vai atsevišķi. Reizēm esam viņu vienīgais atbalsts, kad viņu pasaule kādu iemeslu dēļ sabrūk un bērni jūtas mevarīgi un vientuļi. Un tā ir normalforma - būt saviem bērniem, dot viņiem apziņu, ka uz pasaules ir kāds, kas viņus mil par spīti visam un neatkarīgi ne no kā. Mums, vecākiem, jāuzņemas daļa atbildības par musu bērnu nodarījumiem lai vai kādi tie būtu. Viņi ir tādi, kādus mums ir izdevies viņus izaudzināt. Tā ir mūsu atbildība kādu ceļamaizi dzīvei mēs viņiem esam iedevuši.
Un varbūt tāpēc nesaprotu tās sievietes, kas jau dzemdību namā atsakās no saviem bērniem. Tās laikam ir bailes no atbildības mūža garumā. Bet es nenosodu viņas. Šī stbildība ir katra paša izvēla un lēmums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru