Pēdējā laikā jūtos nedroša. Zinu, ka man jāatjaunojas rindā uz pansionātu, kur būšu lielākā drošībā, arī vide būs droša. Salīdzinoši. Ir smagi apzināties, ka radinieki piekrīt šim manam lēmumam. Gribas dzīvot ģimenē, kopā ar tuviniekiem, bet negribas sevi uzspiest. Uzspiest ar visām problēmām un melnām dienām. Bet nu tas viss taps izrunāts pirmdien vizītē pie ārsta.
Patlaban dzīvoju pie dēla, kuram pašam savu problēmu pietiek ko risināt. Māsa pa Niderlandi dzīvojas, lai sapelnītu naudu dzīvokļa remontam. Šeit strādājot tas īsti neizdotos un nāktos ņemt daudzus kredītus. Bet tā kredītu atdošana ir visai cimperlīga un laikietilpīga. Zinu no savas pieredzes.
Ar dēlu dzīvojot - mums pa lielo izdodas atrast kontaktu. Ja mazāk čīkstu un vairāk rosos. Tiesa, tas ne vienmēr izdodas ka plānots. Viņam jau grūti ar mani - man reizēm gribas vairāk parunāties par visu ko, viņam biežāk gribas pabūt vienam ar datoru un savām domām.
Grūti pieņemt dēla pašreizējo pasiju. No sākuma likās - mēs sadraudzēsimies. Tagad, kopā dzīvojot, domas ir nedaudz sašķobījušās. Ir sajūta, ka viņa ar smaidu uz lūpām ir pret manu klātbūtni dēla dzīvē, kaut arī nedaru neko tādu, kas viņu kopābūšanu traucētu un jauktu. Nejaucos viņu attiecībās un strīdos. Tā ir viņu dzīve. Kā tā nokārtosies - viņu pašu darīšana.
Smagums sirdī un prātā.
Tiekos ar draugiem un paziņām, dodamies uz pasākumiem kopā, bet tas īsti nekompensē tukšuma sajūtu dvēselē. Baidos palikt viena bez tuviniekiem. Un nezinu, kā viņus par to pārliecināt.
nekas jau nav jādara. vienkārši tāda kopā būšana saspiež uz nerviem daudziem cilvēkiem. ir, protams, kas 3 paaudžu saimē dzīvo vienā dzīvoklī it kā laimīgi... it kā... palielāka māja jau ir cits stāsts, kur nu vēl, ja ir kaut 2 mājas
AtbildētDzēst