Nezinu, vai še esmu rakstījusi par šo tēmu. Feisbukā noteikti ko līdzīgu jau esmu teikusi. Nu, ja kādā brīdī jau tiku rakstījusi, nu - dubults neplīst, nav grūti vēlreiz par šo tēmu parunāt.
Mēs vienmēr dzīvojam šodien. Vakardiena jau ir vēsture, rītdiena vienmēr būs rīt. Un sauklis - darīsim lietas šodien, lai kaut kad rītdien būtu labi - tas ir aicinājums eksistēt, ne dzīvot, veltīt sevi utopijai.
Rītdiena pārnestā nozīmē ir burkāns, kas pakārts ēzelīša degunpriekšā šīsdienas darbību veikšanai.
Ja kas ir saplānots rītdienas, parītdienas, aiznākamās piektdienas notikumiem, mēs vienalga pamostamies šodienā ar domu "Tā, man šodien ir ieplānots...." un aizejam vārīt šodienas pirmo kafiju. Ja gribam atpūsties, atpūšamies šodien, nevis kaut kad rītdien. Ja cerēt uz rītdienas atpūtu - to nedabūsim nekad. Arī darbus mēs padarām šodien, nevis kaut kādā neprognozējamā rītdienā.
Dzīvot vakardienas notikumu gaisotnē un vel jo vairāk rītdienas pīrāga gaidās - pat sētas mietam ir interesantāka un viskautkā bagātāka stāvēšana žogā kopā ar citiem mietiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru