Daudzsievība

Meklējot atsauces šim rakstam atkal "parakājos" vikipēdijā. No tur esošā rakstu piedāvājuma izvēlējos trīs rakstus: Poligāmija, Poligiija un Sieva un mīļākā - vai vajag legalizēt arī šādas attiecības? Ja pirmie divi raksti deva tikai jēdzienu kā tādu definējumu, tad trešajā rakstā jau plašāks šī jautājuma apskats. Pie tā tad laikam pieturēšos kā pie pamata savam domu izklāstam.

Esmu dzimusi un augusi vidē, kurā monogāmiskās attiecības ir norma. Ja rodas situācija, kuras rezultātā veidojas jauna ģimene, iepriekšējā tiek šķirta juridiski. Taču ne par to gribēju rakstīt.

Rakstā izsmeļoši apskatīti nosacījumi, pie kuriem vīrietim ir atļauts precēt otro, trešo, nākamo sievu. Tas ir - primāri jau tas, vai vīrietis spēj uzturēt apprecētās sievietes. Vai viņš sievietēm, kopīgajiem bērniem spēj nodrošināt vienādu, ne zemu dzīves līmeni. 

Pie visa - valstīs, kurās atļauta daudzsievība, ir noteikts, reizēm nerakstīts, sievu skaits, kuras viņš ir tiesīgs precēt vadoties no paša materiālā stāvokļa.

Tomēr rakstā praktiski nav skarts vēl viens daudzsievības institūcijas praktiskais aspekts. To ļoti labi raksturoja viena frāze pavecā padomju laika filmā "Karstā tuksneša saule" ("Горячее солнце пустини") - (neesmu pārliecināta, vai līdz galam pareizi atceros filmas nosaukumu krieviski, ja nav slinkums, pameklējiet jūtūībē). Tur pēc sižeta filmas galvenā varoņa gūstā nonāk viņa pretinieka harēms - sievu pulciņš dažādās vecuma grupās.

Varonim vienā no vakariem sanāk saruna ar jaunāko no harēma sievietēm. Viņš pastāsta, kādus darbus mājas solī veic monogāmo attiecību sieviete. Uz ko pirmajā mirklī diezgan naivs izskan jaunākās harēma iemītnieces jautājums : "Un tas viss viņai vienai?!"

Bet ja tā padomā - katrai sievietei taču ir katrai savi talanti - viena lieliski glezno, cita mājā katru puteklīti izķer un izsūta, vēl cita virtuvē tāda karaliene, ka visiem kaimiņiem skauž garšīgās ēdienreizes.... Tā varēt turpināt ļoti ilgi.

Nav brīnums, ka sieviete, atgriezusies mājās no naudas darba jau tā jūtas  pārgurusi, bet te vēl veikals, bērnam skolasdsrbi jāpārbauda, vakariņas jāuztaisa, jāizskatās super puper vīram pārnākot un reizēm viņam čības pienesot. Un tam visam pēc oficiālā maizes darba - reizēm labi, ja 15 minūtes visa paspēšanai. Nav brīnums, ja skaistais tauriņš pārvēršas par nodzītu bezdzimuma jūga lopu, kurš nevienam (pat sev) nepatīk.

Šajā ziņā daudzsievība ir zināms pluss pašām sievietēm. Mājas solī veicamie darbi kā nebūt sadalīti, par gultas prieki sadalīti (nu, godīgi - ir brīži, kad vīrietim ir noskaņojums, bet sievai "galva sāp, iestājies aizcietējums un vispār gulēt gribas". Tad nu - ja vienai nav garastāvokļa, būs otra.... Nu nav tā, ka visām sievām vienlaicīgi iestājas galvassāpes, kritiskās dienas, citi "nē" iemesli).

Daudzsievībā sievietes mazāk nogurušas, ikdienas darbi paveikti (pat ja kādai ir maizes darbs ārpus mājas). Sievietēm bez stresa atrodas laiks sev, savest sevi kārtībā, kaut kur kaut pašām vienā kompānijā tēju padzert un smaidīgi un sirsnīgi sagaidīt vīrieti mājās no viņa darbiem. Galarezultātā visi apmierināti un jauks vakars visiem garantēts. 

Vīrieši, sakiet vēl, ka jums nepatīk atgriezties mājās no darba uz turieni, kur esat gaidīti, kur skaistas sievietes acis priecē, vide sakopta, bērni paspējuši gan darbus gan nedarbus sastrādāt un tagad ir mierīgi kā pūklācīši.

Kolektīvais labums, ja to tā var nosaukt. 

Var vēl pieminēt, ka iestājas laika bridis, kurā vīriešu kļūst mazāk par sievietēm. Un ir tikai jautājums - kāpēc mainīt jau ierastu sievieti ar visiem viņas plusiem un mīnusiem pret jaunāku, kuras "tarakānus" īsti nesaproti un nezini. Varbūt ērtāk un mierīgāk pieturēt abas - ar vecajiem "tarakāniem" un arī to, ar citiem "tarakāniem"?

Tas uz šo brīdi laikam būtu viss. Ar laiku vēl piemeklēšu ko par daudzvīrību. Arī interesants, praktisks skatījums. Bet to - citreiz.