otrdiena, 2022. gada 24. maijs

Es nedrīkstu raudāt

Par daudz ko rakstīju jau iepriekš, vēl vakar.  Tomēr laikam sanācis tāds garāks runājamais un par liekības tēmu.

Dziļā jaunībā, pirms ļoti daudziem gadiem savārīju muļķības (un kurš no mums nav "vārījis ziepes", kuras pēc nākas nožēlot un labot - ideālu cilvēku laikam jau nemēdz būt).Un sāpinājusi vispirms jau tuvākos cilvēkus. Tikai.... Tikai tas viss bija, notikās ļoti sen. Laiki ir mainījusies, es esmu mainījusies, daudumdaudz ko sapratusi. Varbūt tāpēc, ka vecāka palikusi, varbūt tāpēc, ka to pavisam tuvo cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk. Daudziem pat piedošanu klusu nevar pateikt.... Nē, nu pateikt, palūgt jau var, tikai tad jāaiziet uz kapiem, jānoliek ziedi, kāda cigarete jāizsmēķē kā miera pīpe. Un tas ir viss. Un ko tālāk?

Tālāk ir tie asinsradinieki, kuri palikuši. Jo gadu pašai nav maz, daudziem to gadu vēl vairāk. Bet aiziet ar klusu "piedod, es toreiz ziepes savārīju un mēģinu ko labot; vai drīkst atkal tavā padusē mājās būt?" Nenostrādās. Nav tapis piedots. Ir dzīve apstājusies tajos laikos, kad biju jauna un ļoti dumja. Vienkārši izraidīs, aizraidīs, neuzklausīs. Paliks tiks sapratne, ka tu viņus mīli tādus, kādi nu viņi katrs ir, viņi tev ir vajadzīgi ļoti, gribas, lai viņiem labi klājas, bet pašai.... Pašai nolīst kur kaktiņā, izraudāt asaru - tu viņus mīli, viņi tevi nē. Kādreizējās jaunības stulbuma kļūdas nav ļauts mainīt.

Un tu paliec viena ar savu asariņu. Un naivu iluzoru rīcību, prieciņu, ka aiz loga zvirbuļu pāris čirkstika saullēktam par prieku,

Piezvanīt kādam tālākam paziņam...

 Vai drīksti ar savu asariņu lauzties cita laimīgā dzīvē? Pie viena sadzirdēt - "Andra, tevis ir par daudz. Esi mazāk". 

Vai dvēseles sāpe var būt maza? Gadu man ir padaudz, stipri pāri pusgadsimtam. Dies' dod, ka paspēju fiziskos parādus nokārto. Lai pēcnākamajiem ar to nav ar to jākrāmējas, lai viņiem pietiek mani norakt kapu kalniņā un aizmirst. 

Ko darīt ar morālajiem parādiem, kuri kā gara sliede velkas vēl no jaunības? Labot nav ļauts, kaut arī sen izdarīts un mēģinu ko salāpīt, klusi palūgt piedošanu, izrunāt nodarījumu....

Laika man nav daudz palicis. Iluzori ceru kaut reizi dzīvai esot visus savus esošos mīļos pie klāta galda satikt, kopā tautasdziesmas padziedāt. Vispār - būt kopā. Nekas taču laikam nav svarīgāks par ģimeni.....

Es pat suņuku, kaķabērnu no ielas mājās paņemt nevaru. Ne jau tāpēc, ka nerūpētos. Tāpēc, ka nezinu, kas ar viņiem notiks tad, kad es beigšos. Vai viņus kāds paņems un mīlēs?

Mīlie, varat man ticēt, varat neticēt - es jūs mīlu. Mīlu saullēkta sārtumā, saulrieta sarkanumā, zvirbuļu čalās un kastaņsvecēs, ceriņu reibinošajā smeržā....

Laikam jau viss. Ja gribat, padalieties Facebook, draugiem.lv. Varbūt tur kāds sadzirdēs....

Un asara tomēr prasās par ilūzijā nodzīvotu dzīvi..... Kam esmu vajadzīga tā līdz galam un pa īstam? Māsai, dēlam< "draugam"? Kādam citam?

Labus vārdus kādam citam palīdzot ir pateikt vieglāk, palīdzēt citam ir vieglāk.  Kā palīdzēt sev?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru