Par Viedajiem sapņiem, tiesa, nedaudz citā rakursā, rakstīju vēl pērnziem; 2021.gada 28.februārī. Gatavojot šim materiālam atradu daudz drukas kļūdu. Salaboju. Ja nu kas.
Par dzīvi ilūzijas pasaulē rakstīju vēl nesen iekopējot še tekstu no feisbuka. Šī gada 14.maijā. Drukas kļūdu nebija.
Vispirms par viedajiem sapņiem (krieviski - вещуе сны, īsti nezinu kā pareizi būtu iztulkot latviski). Dīvaini teikt, bet tādus redzu diezgan bieži. Un attiecināmus uz kādiem tālākiem notikumiem pašas dzīvē. Ko tādu attiecībā u saviem tuvākajiem neesmu piefiksējusi.
Divus piemērus varu dot.
Viens gadījums bija skolas gados, pionieru laikos. Vakarā, gulētejot, atcerējos, ka skolā kāds svinīgs pasākums un kaklauts jāizgludina. Tomēr aizgāju gulēt ar domu - ko tur censties, tāpat no rīta atsūtīs mājās gludināt. Un tā arī bija. Toreiz tik sevī pasmaidīju - sak' es jau tā domāju.
Otrs piemērs smagāks un vēl tagad "grūti gremojas".
Bija relatīvi nesen palikuši 19 gadi (kāds mēnesis, pusotra pēc dzimšanas dienas). Sapnī redzēju, ka ilgu laiku neesmu mājās bijusi (slimojusi vai kāds cits iemesls bija - neatceros). Pēc šī ilgākā laika ierados uz tēva bērēm, sēdēju un skumu, ka šo ilgo laiku neesmu bijusi kopā ar viņu.
Pamodos ar dīvainu, smagu sajūtu; garāku laiku domas par šo sapni mieru nelika. Tomēr laiks darīja savu, "saskrēja" citas lietas pārdzīvojamas, darāmas. Par sapni piemirsu.
Toties sevi viņš atgādināja dīvainā veidā septiņus gadus vēlāk, kad man jau bija 26 gadi palikuši un biju bērna gaidībās. Un biju pirms tam piecus mēnešus slimnīcā nogulējusi uz saglabāšanu. Tai laikā tēvs jau bija smagi slims - vēzis pēdējā stadijā. Zārkam klāt, protams, mani nelaida, sameklēja krēslu apsēsties.... Bērnu gaidošā nedrīkstot redzēt aizgājēja seju....
Tad tas sapnis izlauzās no zemapziņas krājumiem un tagad ik pa brīdim mieru neliek. Notika ne gluži kā redzētajā sapnī, ber princips bija saglabājies.
Par dzīvi ilūzijas pasaulē.
Te varētu izplūst daudz un dikti. Mēs zinām to, kāpēc mums daži cilvēki ir ļoti vajadzīgi. Vispirms jau mīļi, tuvāki par tuvākiem, sava veida radniecība. Bet cik ļoti mēs esam vajadzīgi citiem? Vai neradām sev ilūziju par ro, ka kādam/kādai esam vajadzīgi tāpat vien - no sirds un bez zemtekstiem? Vai neradām ap sevi iluzoru pasauliti, kurā grozās cilvēki, kuriem mēs it kā esam vajadzīgi, bet vienā mirklī tas pasaulīti kopā saturošais baloniņš plīst un cilvēkiem, kuriem it kā esam bijuši vajadzīgi, izrādās tādi, kuriem par mums ir pilnīgi vienalga, esam bijis tikai ilgstošas izmantošanas objekts.
Laikam tagad beigšu rakstīt. vielu pārdomām esmu uzrakstījusi. Ja man kas vēl ienāks prātā ko rakstīt, laikam veidošu atsevišķu pavedienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru